Vakar kalendārā sākās pavasaris. Dabā viss notiek vēl ātrāk. Sniegpulkstenītes dārzā jau uzziedējušas. Pirmie gājputnu kāši debesīs jau saklaigājušies. Ir jauki, jo kļūst siltāks un nav jāsalst, arī mājas sildīšanai mazāk jātērē malkas. Taču man šogad pietrūkst vismaz vēl kāds mēnesis, lai atpūstos pirms pavasara un vasaras darbiem.
Ziema ir relatīvi mierīgāks gadalaiks, kad var samazināt aktivitātes, cik nu tas ir iespējams, iekapsulēties pārziemošanas režīmā un atpūtināt sevi, jo pēc tam pavasaris un vasara jau burtiski aizjoņo maksimāli pārpildītās dienās un laika trūkumā. Taču nu sākusi joņot arī ziema. Kur nu Ziemassvētki, šķiet, pat rudens ar lapkriti bija pavisam maza stiepiena attālumā, taču paskat, – pagājuši mēneši.
Ne velti tik daudz rakstu un padomu tiek veltīti tam, kā cilvēkam pārvarēt pavasara nogurumu un miegainību, lai palīdzētu organismam pielāgoties straujajām pārmaiņām dabā. Vēl viens mākslīgs belziens būs pāreja uz vasaras laiku, jo šonedēļ, 26. marta naktī, pulkstenis būs jāpagriež vienu stundu uz priekšu.
Speciālistu ieteikumi pavasara noguruma profilaksei ir gandrīz vienādi – sabalansēta ēdienkarte, fiziskas aktivitātes un svaigs gaiss. Gluži piekrist tam nevaru, jo tā visa man netrūka arī ziemā, bet nogurums tāpat ir klāt. Drīzāk jāpiekrīt mediķu skaidrojumam – kad pavasarī paaugstinās gaisa temperatūra, izplešas asinsvadi, pazeminās asinsspiediens, un mēs jūtamies noguruši. Tātad pavasara atnākšana ir laiks, kas vienkārši jāpārdzīvo, ķerot uzmundrinošu “tableti” no dzidri zilajām debesīm, pumpuru sprāgšanas un visādas citādas dabas atmošanās. Un pavisam moži būs tie, kuri varēs šopavasar līdzīgi dziesminiekam Valdim Atālam teikt, ka “visskaistākais gadalaiks ir mīlestība”. Un tā var būt ne tikai pret cilvēku, bet arī pret dzīvi. Par spīti nogurumam.
