Šodien kalendāra lapiņa vēsta, ka ir jau 1. oktobris. Kā izrādās, Pasaules veselības organizācija šo datumu pasludinājusi par Starptautisko veco ļaužu dienu. Pat nezinu, vai šajā dienā pienākas našķēties ar kūku, tomēr šis datums liek lieku reizi aizdomāties, ka arī man tāpat kā ikvienam pienāks vecumdienas. Atklāti sakot, es gan vēl nedomāju par to. Reizēm mēdzu pasapņot, ka dzīvošu lauku mājās, rūpēšos par bērniem un mazbērniem, vairākiem suņiem un kaķiem un man noteikti būs dārziņš, kur visās varavīksnes krāsās ziedēs puķes. Mājlopu gan man nebūs, jo tos būs žēl izvārīt zupā vai izcept kotletēs. Vārdu sakot – būšu jestra tantīte, kura ap sevi pulcinās draugus uz jautru patērzēšanu, kopīgiem izbraukumiem un svētku svinēšanām. Par laimi, zinu daudzus cilvēkus, kuri tik tiešām prot novecot skaisti ar smaidu uz lūpām un uguns dzirkstelītēm acīs. No viņiem tikai pamācīties, kā nesagumt zem nabadzības un sociālās atstumtības sloga, kā savu dzīves novakari mācēt izrotāt un izdaiļot ar notikumiem un cilvēkiem, kas līdzās. Manuprāt, lai mācētu novecot skaisti, nevajag lielu bagātību. Lielākā bagātība ir ģimene, veselība, dzīvesprieks un vēlme dzīvot, nevis eksistēt un čīkstēt par visām kaitēm un nebūšanām. Tā vietā labāk kopā ar “cīņu biedriem”- tādiem pašiem vecīšiem – doties pastaigā, apmeklēt teātra izrādi vai bibliotēku, izcept ābolkūku un uzvārīt pašu salasīto liepziedu tēju, parušināties dārziņā, sasmērēt sāpošo vietu ar pašgatavotu ārstniecisku ziedi un iet sabiedrībā ar lepni paceltu galvu. Lai nerunātu, ka pensionāri tikai sēž mājās kā kurmji alās un kunkst par pastāvošo netaisnību.
