Pēc Zolitūdes traģēdijas, kad Rīgā, iebrūkot lielveikala “Maxima” griestiem, bojā gāja 54 cilvēki, pastiprināti tika pievērsta uzmanība būvniecības nozarei Latvijā ar domu, cik vēl ir šādu bīstamu ēku jeb bumbu ar laika degli? Nesen žurnāls “Ir” informēja, – atklāta kļūda lielveikala būvkonstrukcijas slodžu aprēķinos. Metāla kopņu (konstrukciju), kuras balstīja Zolitūdes lielveikala “Maxima” jumtu, nestspēja bija pārsniegta vairāk nekā sešas reizes, un tieši šā savienojuma mezgla pārslodze izraisīja jumta konstrukcijas sabrukumu. Kad tas notiktu, bijis vien laika jautājums. Pēc traģēdijas valstī tapa jauns Būvniecības likums, kam teorētiski vajadzētu novērst riskus. Sabiedrība it kā tika nomierināta. Cilvēki ar tik lielām aizdomām, kā pēc Zolitūdes traģēdijas, uz katru jaunbūvi vai rekonstruētu ēku vairs neskatās. Toreiz gan arī “Ziemeļlatvijā” vērsās vairāki cilvēki, paužot satraukumu par saviem novērojumiem, arī no pašu pieredzes, strādājot būvobjektā. Un te nonākam līdz rungai ar diviem galiem. Pat apzinoties risku sabiedrībai, atklāti un ar fiksētiem pierādījumiem, cilvēki baidās runāt. Smagajā avārijā ar bojāgājušajiem uz Smiltenes – Gulbenes ceļa bija iesaistīta Smiltenes uzņēmumam piederošā kravas automašīna. Uzņēmumā Valsts Darba inspekcija (VDI) atklāja pārkāpumus darba aizsardzībā. Uz jautājumu, kā tādus pamanīt savlaicīgi un līdz ar to novērst varbūtēju nelaimi, VDI skaidro, ka pārbauda uzņēmumus atbilstoši savai kapacitātei un aicina darba ņēmējus pašus aktīvāk ziņot par konstatētajiem pārkāpumiem, izmantojot anonīmo uzticības tālruni 67312176. Taču arī VDI saprot, – darbinieki pārsvarā baidās no darba devēja sankcijām un labāk izvēlas klusēt. Līdzatbildība, iespējams, tiek likta svaru kausos ar savu algu un līdz ar to savu un ģimenes stabilitāti. Kurš metīs akmeni pirmais, un kad šī situācija sāks mainīties?
