Par medniekiem nepiedzimst. Bija pagājuši trīs gadi, kopš es biju nominēts par mednieku.
Par medniekiem nepiedzimst
Bija pagājuši trīs gadi, kopš es biju nominēts par mednieku. Tas nozīmēja, ka vesels gads pirms tam bija nostaigāts par suni jeb, citiem vārdiem sakot, biju pildījis dzinēja pienākumus vienu medību sezonu, pēc tam nokārtojis praktisko un teorētisko medību eksāmenu, saņēmis atļauju iegādāties medību ieroci, biju to iegādājies, piereģistrējis un sācis piedalīties medībās.
Šie trīs medību gadi pagāja, kā jau tas pienākas kārtīgos mednieku kolektīvos ar visiem dzinējiem un visiem medniekiem, ļoti raibi un ļoti interesanti, ļoti pamācoši un arī ļoti veiksmīgi.
Gribu izstāstīt piedzīvojumu, kas radās burtiski “uz sitiena”, turpinājās savā izpausmē arī “uz sitiena” un beidzās “uz kritiena”.
Stāstiņa sākumā es lielījos, un lielības stūrakmens bija tāds — lai lasītāji saprastu un uztvertu mani kā profesionālu mednieku. Galu galā trīs gadus esmu medījis, piedalījies kolektīvajās medībās, darījis šito, darījis to un vēl nezin ko… Vārdu sakot — profiņš!
Katrs īsts medību vīrs, esmu pārliecināts, droši vien savā pārdomātā nopietnībā pateiks, ka medībās viņš piedalās tikai tāpēc, lai regulētu pareizu floras un faunas attīstību, piebarotu zvērus, un, ja sākas diskusija par to, ka mednieki vai nu ir vai nav slepkavas, — pieminēs tādus kontrpiemērus, kas skar lopu bendēšanu gaļas kombinātos, liellopu un cūkgaļas desu, stroganovu, karbonāžu, kotlešu, šašlika un visādu citādu -vu, -žu un -šu ēšanu.
Tāpat viņš pieminēs tādas plikas patiesības, kas aiziet tālum tālā pagātnē, kad mednieku sievas kurināja uguni, raka ēdamās saknes, sita ar sprunguļiem no kokiem riekstus un banānus, gaidīja savās alās savus mīļotos vīrus ar kārtīgu medījumu. Droši vien, ka bieži nesagaidīja ne medījumu, ne savus mīļotos medniekus….
Vēl mūsdienu kārtīgais mednieks varētu pieminēt tādus argumentus kā, piemēram, šādu: lai varētu staipīt likumīgi savu medību ieroci un likumīgi medīt atļautajās teritorijās, viņš katru gadu godīgi maksā nodevas, ko VAS “Latvijas meži” izlieto visādām nopietnām vajadzībām, kas skar medību zvēru populācijas saglabāšanu un atjaunošanu, floras un faunas izpēti un tās garantētu attīstību. Tas nekas, ka Latvijā ļoti plānveidīgi parādās arvien jaunas kailcirtes, kuras tikpat “plānveidīgi” tiek atjaunotas un kurās tikpat “plānveidīgi” negrib ne uzturēties, ne arī cauri skriet neviens sevi cienošs meža zvērs.
Nu tas tā, neliela atkāpīte par medniekiem sāpošām tēmām.
Gaide — kas tā tāda?
Uzskatīdams sevi par daudzmaz profesionālu mednieku, un ne bez pamata, jo trīs gadu laikā man tiešām bija krituši nopietni trofeju (pārnadžu) zvēri, tajā pašā laikā atzīšos godīgi — es ne reizi nebiju izmantojis iespēju un aizbraucis ne uz sloku, ne uz pīļu medībām. Nu vienkārši mūsu kolektīvā tādas medības nebija aktuālas. Tikpat neaktuālas bija medības uz gaidi tādiem lielākiem zvēriem kā meža cūkām, staltbriežiem un stirnu bukiem.
Es ļoti labi zinu, ka daudzi veči tagad nikni iebļausies: “Ko tu muldi!” Atzīstos un pieņemu pretenzijas — nu nevarēja tas tā būt, bet tajā pašā laikā — kā tas tā varēja nebūt! Tauta, bet tā bija! Kā es varu muldēt par to, ka trīs gadus biju nopietni ņēmies pa medībām, ka ir sasniegti zināmi medību rezultāti, bet neesmu bijis individuālajās sloku, pīļu, cūku un citās medībās uz gaidi? Nu nemuldu, tāpēc jau atzīstos, godīgi acīs skatīdamies.
Ziniet, man kaut kā tajā mednieka karjerā un profesionālajā izaugsmē tajā laikā kaut kas nesaštimmēja un kaut kas neiznāca.
Jā, es biju dzirdējis, es biju lasījis un biju arī līdzi pārdzīvojis mednieku būšanām, kas saistījās ar medībām uz gaidi, bet — tikai teorētiski.
Dēls, brauc nu šurp…
Un tad pienāca brīdis, kad atskanēja viens vienkāršs telefona zvans, kas sapluinīja manu kolektīvā mednieka pieredzi un garu, kolektīvi nesagāžamo stereotipu un statusu mednieku sabiedrībā lupatu lupatās.
Tas vienkāršais telefona zvans bija no mana tēta. Vecais piezvana un pajautā, protams, par dzīvi, kā iet. Kā pašam, sievai, bērniem? Vai visi dzīvi, veseli? Vai dēlam, tas ir, man, darba daudz? Nu un kā tad tagad ar jahti, vai tad ir ar ko palielīties?
Nu ko te lieki pļāpāt! Jūtu, vecajam kaut kas aiz ādas! Šitādus jautājumus, citu aiz cita virknēdams, simts gadus šis nav uzdevis. Un vispār — mans tētuks ir tāds, kuru cienītu katrs dēls. To es saku tāpēc, ka mans tētis, nostrādādams visu mūžu mežstrādnieka, meža “kaķa” traktorista un arī meža strādnieku šofera – izvadātāja amatā, nekad nebija piekritis turēt rokās plinti un iet medībās. Tātad te kaut kas būs, ir jābūt kaut kam ļoti interesantam, un es esmu pilns uzmanības!
Jā, te jau ir — vecais, apjautājies par mūsu saskanību ģimenē un visām pārējām lietām, ķeras vērsim pie ragiem un noliek mani kā profesionālu mednieku uz lāpstiņām!
Teksts apmēram šāds: “Dēls, tu tagad, cik zinu, esi atvaļinājumā. Apsveicu, atpūsties vajag! Bet vai tu, mīļais mans, zini, ka vakarnakt meža cūkas izrija (tā ir tēta valoda) aizvakar stādītos kartupeļus “Riekstūzī”? Un vispār, kāda velna pēc tu staipi līdzi to dzelzs gabalu, ar ko pastāvīgi lielies un saukā par savu lepno bokseni, ja tu ne velna nevari saglābt mūsu tupeņus?” Nu tā — tieši pierē, johaidī!
Protams, manī uzvilnīja. Uzvilnīja tāpēc, ka es nezināju problēmu konkrētībā, bet tajā pašā laikā jutu — mans vecais buks ir kunga prātā, bet ne tādā, lai kaut ko muldētu ārpus rāmjiem!
Un te jau tētis izrunā savu sāpi: “Zini, mazo vecīt (tas atkal man), ja vari, ņem plinti, brauc šurp, tie melnie lopi ir apnikuši! Cik ilgi mēs ar mammi pa naktīm sargāsim to nolādēto kartupeļu pleķi! Ir jau piegriezies! Ja esi mednieks un plinte tev plecā, brauc un bliez nost tos kartupeļu lauku bendes un ārdītājus…”
Nu ko, komanda ir saņemta, tēti es sapratu pilnībā, atlika to pasākumu īstenots dzīvē. Uz priekšu!
Grūti mācībās — viegli kaujā
Uz priekšu — tas nozīmēja ļoti konkrētas darbības no manas puses. Protams, es pakonsultējos ar saviem medību kolēģiem, jo mani uztrauca tehniskas lietas.
Es nekad nebiju šāvis tumsā prožektoru gaismā, bet tas medībās uz gaidi, kad paliek tumšs, bija ļoti aktuāli. Jāpiebilst, ka prožektoru medībām man uzdāvināja kolēģi dzimumdienā (12 rubļu, leišu ražojums) un prožektors bija labi noglabāts manā medību skapī. Protams, es to aparātu izvilku no skapja, saliku baterijas un sāku pielāgot savai boksenei. Viss bija ļoti forši, prožektors derēja kā uzliets, spīdinu istabas vienā sienā, spīdinu otrā sienā. Viss ir it kā skaidrs, atliek nospiest mēlīti, un lodei jābūt tur, kur nomērķēts, un tur, kur rāda gaismas stars.
Bet tik naivs es arī nebiju, vajadzēja taču izšaut pa mērķi. Domāts — darīts.
Izmēģinājuma šāvienus izdarīju grants karjerā netālu no Cēsīm pēc 11-tiem naktī (ātrāk nebija jēgas, jo maija beigās naktis vispār ir ļoti gaišas). No pārbaudes šāvieniem sapratu, ka man ir tendence “ņemt pa virsu”. Tas tāpēc, ka īsti pareizi ar aci nefiksēju bisei planku, tāpēc nospriedu — lai šāviens būtu precīzs, man sevi ir jāpiespiež šāviena brīdī stobru nolaist bišķīt zemāk. Tā es tur noblīkšķināju kādas 12 – 15 reizes, rezultāti mani pilnībā apmierināja.
Šī nakts piešaušana nebeidzās tāpat vien. Līdz pilsētai attālums bija tikai kādi nieka divi kilometri, vakars bija ļoti kluss un arī sabiedrība ļoti uzmanīga un ziņotspējīga. Vienu vārdu sakot, mani “sasēja” milicija un družiņņiki ceļa galā, izbraucot no karjera uz šosejas. Izrādījās, ka veči esot kaut ko nopietnu ķēruši un es viņiem ar savu šaušanu esmu sajaucis gaisu. Tā, protams, bija viņu problēma minimāli, man tā bija problēma maksimāli. Mājās es tiku tikai pulksten 2.30, jo milicijas puišiem bija nepieciešams noskaidrot manu personu… Sieva ar mani no rīta negribēja lāgā runāt (tajā laikā mobilo sakaru nebija, tātad arī iespēju viņu nobrīdināt par radušos problēmu ar kārtības sargātājiem, nebija nekādu).
Medības de jure: sākums
Neko darīt, jādarbojas tālāk! Tā es arī darīju. Pulksten astoņos no rīta manējais piezvana vietējam (kur dzīvoja mani senči) meža kungam un nozīmē problēmu loku — piesaku medības šādā variantā: jāmedī tur un tur, tad un tad, licence numur tāda un tāda, izsniedzis tas un tas, drīkst nomedīt to un to!
Licenci jau biju dabūjis iepriekš, atlika pieteikt medības un tajās piedalīties. Atzīšos godīgi, tagad vairs neatceros, kā tajā laikā tiku pie licences, varu tikai piebilst, ka tad strādāju valsts institūcijā un, protams, šis apstāklis ne licences iegūšanā, ne medību noorganizēšanā neradīja kreņķus un problēmas.
Viss, esmu piereģistrēts medībām, man tiek dota svētība. Un svētība izpaužas šādi: meža kungs paziņo — pats nejaktēšu (tas ir, medībās nepiedalīšos), bet, ja kas krīt, zvani! Ne spalvas!
Super! Visiem gaņģiem visi likumīgie robi vaļā! Uz priekšu, vecīt, — medī!
Tā es arī darīju — plinte rokās, un es jau esmu pie sencīšiem.
Medības de facto: cerību sākums
Vecais mani komandē — komandē ļoti nopietni — laikam saprot, ka te nebūs nekādi joki, dēls ir atbraucis darīt nopietnas lietas.
Tagad izstāstīšu par situāciju medību vietā. Tā ir šāda: lauku māja, tāda ļoti pasena, divstāvīga, apšūta ar dēļiem, vairākas verandas, 70. gados uzklātu šīfera jumtu, divas kūtis, siena šķūnis, divi malkas šķūnīši, rija, divi pagrabi, viena aka (8 grodi). 200 metru attālumā ļoti liels sovhoza šķūnis, kur tajos gados glabājās tikai ķimikālijas. Vispār ļoti liela un skaista lauku saimniecība. Apkārt lejas un pakalniņi, ozoli, bērzi un bērzu birztaliņas, augļu koku dārzi, ogu krūmāju rindas. Māju ieskauj kartupeļu un visādu citādu dārzeņu dārziņi un labību lauciņi. Tā ir izvietojusies nelielas un arī vasarā jautri spriganas un nekad neizšūstošas upītes ielokā. Sešas ielejiņas ir izveidotas kā dīķīšu kaskādes turpinājumi nerimtajā upes plūdumā, un no mājas otrā stāva visā greznībā redzami šo rāmo dīķīšu ūdeņi.
(Turpinājums nākamajā sestdienā)
