Idille, citādāk to nenosaukt! Vienīgais, kas šo ģeogrāfisko idilli traucē un kas nu nekādi “nejūdzas” kopā ar Latvijas dabas ainavu bija sovhoza šķūnis un sovhoza lauks, kurā sasēta kukurūza.
Turpinājums. Sākums 28. maijā
Idille, citādāk to nenosaukt! Vienīgais, kas šo ģeogrāfisko idilli traucē un kas nu nekādi “nejūdzas” kopā ar Latvijas dabas ainavu bija sovhoza šķūnis un sovhoza lauks, kurā sasēta kukurūza.
Mednieki mani sapratīs, jo visiem plintētājiem zināms, ka meža cūčiem vairāk pieņemams kukurūzas mielasts un tikai pēc tam kartupeļu galds.
Es arī nebiju īsti drošs, kā tad notiks tās medības. Kur tad man galu galā būs jāatrod “nomešanās” vieta un jāsēž gaidē? To es sapratu no vietējās meža sardzes, sovhoza agronoma un ciema veča kopīgi sastādītā un parakstītā sovhoza lauku postījumu akta (par to, ka meža zvēri, tas ir, meža cūkas — nikni, regulāri, neatlaidīgi un par visām varītēm cenšas graut PSRS lauksaimniecības politiku), ka man savu medību vietu vajadzēja iekārtot uzbrukuma objekta vidū, lai varētu veiksmīgi atvairīties un atšaudīties no dažādākiem subjektiem, kuriem ir “zobs” uz kukurūzas lauku.
Tā kā ar manām interesēm visvairāk saistījās tie kartupeļu lauki, kas atradās apkārt sencīšu mājai un bija viņu īpašums, tad loģiski, ka te un vienīgi te, bija mans medību objekts un iespējams, arī medību triumfs.
Tikai to visu vajadzēja tā ļoti prātīgi sakārtot, izdomāt, kas un kā. Un, protams, šajos jautājumos es pilnībā paļāvos uz savu tēti. Tas nekas, ka viņš nebija mednieks, bet es biju! Vecajam bija dzīves pieredze, vecais bija jau no apzinīgās bērnības dzīvojis laukos un vandījies pa mežiem, bet es trīs gadus biju specializējies kolektīvajās medībās. Mums abiem ļoti labi sapasēja gatavojoties medībām uz gaidi kā de jure, tā de facto!
Medības de facto: izlūkošana
Nu tā. Esmu laukos, ārā silts, ap +24, diena lēnam sliecas uz vakaru, ir ap sešiem. Tētis izvadā mani pa tuvāko kartupeļu dārzu (izrakts nopietni), parāda arī sovhoza kukurūzas lauku (izrakņāts vēl nopietnāk), parāda arī ābeļdārzu. Zem kādiem astoņiem kociņiem velēna ir apgriezta otrādi, sapluinīta smalkos gabalos un izčūpstināta. Nevar zināt un saprast, kas tiem melnajiem urkšķētājiem tur licies un varbūt ticis tik garšīgs, ka pat ābelīšu saknēm nākotnē diezin vai kas būs līdzams. Tētis, izrādīdams apkārt esošo postažu, visu laiku klusi pie sevis pukst, tas ir, — lamā meža cūkas. Ir arī par ko lamāt, es redzu savām acīm — kartupeļu laukā vadziņas ir “izvagotas”, iestādītie kartupeļi noēsti, pusēsti vai vispār neēsti, tikai izmesti no zemes ārā. Kartupeļu lauks nopēdots no vienas vietas — maziņas, vidējas un arī lielas meža cūku pēdas! Analoģiska ainava paveras blakus esošajā kukurūzas laukā.
Te ir jāsēž ! Viennozīmīgi jāsēž! Un rezultātam jābūt kabatā!
Abi divi ar veco nospriežam, ka gaides vieta būtu ideāla uz malkas grēdas, kas novietota turpat netālu no kartupeļu dārza, pie malkas šķūnīša. Šis “medību tornis” atrodas arī netālu no kukurūzas lauka, kuru no tēta kartupeļu lauka šķir tikai kādi nieka 40 metri. Abus cilvēka roku un tehnikas sakoptos laukus atdala nekopta pamatīgi saaugušu zāļu un nezāļu josla, vienkārši aizlaista pļava, kurā iemītas vairākas mājas lopu un cilvēku staigātas taciņas.
Mans nakts medību tornis sastāv no malkas grēdas (augstums ap 2,5 metriem, malkas šķilu garums — 1 metrs), tā pietiekami gara un stabila, atstutēta no abām pusēm ar zemē iedzītiem un savā starpā ar virvīti sastiprinātiem baļķēniem. Turklāt līdz mājai arī nav tālu — kādi 70 metri un no guļamistabas loga ir labi pārredzams kartupeļu dārzs, malkas grēda un mednieks, kas uz tās tupēs.
Mans sencītis pacenšas ne pa jokam — atnes un noliek uz malkas grēdas koka atzveltnes krēslu, tas tāpēc, lai dēlam būtu ērta sēdēšana un cūku vaktēšana. Vēlreiz visu nopētām, abi izanalizējam iespējamo notikumu attīstību, bet tas viss ir pupu mizas. Šajā pēdu jūklī, es domāju, neviens spečuks nepateiks, no kuras puses nāks, kas nāks, cik daudz nāks, kuru lauku pirmo terorizēs, būs pa šāvienam vai nebūs un vai vispār šonakt nāks… Tā filozofēdami un saprazdami šā vakara patiesību — kā būs, tā būs —, mēs ar tēti ejam mājās.
Vēlreiz pārbaudu ekipējumu — viss ir gatavs un sakārtots šai medību operācijai. Lodes “brenneks”, renkuļi, prožektors, bise. Atkal spīdinu istabas sienās, pirms tam aizraudams aizkarus — nu super, nu forši! Gaisma spoža, viss sabalansēts ar planku un mušku, slēdzīši darbojas, nekas negrab un netraucē pielikt plinti pie pleca.
Lēnām aug uztraukums — kā būs, ja būs?
Kā ir tad, kad ir gaide
Pēc 22.30 sāk krēslot. Tētis palicis galīgi nepacietīgs, man sajūta vēl trakāka. Viss! Velku kaut ko līdzīgu fufaikai (jo naktī vēss), ņemu ieroci, munīciju, uzkabinu uz jostas nazi — esmu gatavs startam. Jā, te vēl mamma. Nu mamma paliek mamma — dod man līdzi maizīti ar ceptu gaļu, kas ietīta folijā (?!) un celofāna kulītē, termoss ar tēju arī turpat, lai dēliņam nav jācieš bads, jo jāsēž taču visu nakti, vajadzīgs spēks.
Esmu veiksmīgi atkāvies no maizītēm un termosa un pametu vecāku ligzdiņu. Pēc piecām minūtēm esmu kaujas pozīcijā. Nosēstos krēslā, pielādēju plinti: pirmajā stobrā brenneks, otrajā — 9 milimetru renkuļi (pašlietie).
Sēdu. 23.00. Uztraukums ir pārgājis, jo nekas nenotiek. Tā gan nevar teikt, ka nekas nenotiek. Notiek, jo daba jau neaiziet gulēt kopā ar homo sapiens. Un kā vēl notiek! Jo ir maija nogale, ir silts, ir bezvējš. Tādā laikā mīlētājiem būtu grēks dirnēt pilsētu kafūžos un restūžos, tie ir dzīvē zaudēti posmi. Nu tas tā, katrs jau kaļ laimīti sev pats.
Es izbaudīju dabas jaukumus, sēdēdams nekustīgi uz malkas grēdas savu sencīšu māju tuvumā pie kartupeļu un sovhoza kukurūzas laukiem. Kaut kur pļavās, laukos vai dārzos grieza griezes, kaut kur ūjināja ūpji, kaut kur dzeguzes skaitīja cilvēkiem atlikušos gadus, reizēm pāri galvai nokurkšķināja savu līgavu neatradis šnepu gailītis, dīķīšos klusāks un klusāks palika vardīšu koncerts, tālumā, kāda iztramdīts un sabijies, norējās stirnbuks. Protams, tam visam cauri pinās un vijās civilizācijas trokšņi — kaut kur tālumā rūca mašīna, skanēja mūzika, tika paziņots, ka pareizs laiks ir…
Plānodami šīs medības, ar tēti bijām izpļpājušies visu ko un izštukojuši visādus variantus. Bijām tikai aizmirsuši nospriest — ja nekas nenotiek, cik ilgi man uz tās malkas grēdas tupēt? Es jau varēju aiztīties, kad apnīk, tajā pašā laikā skaidri apzinājos — ja meža cūkas ir nākušas baroties katru nakti pēdējo nedēļu un traucētas tikai ar bļāvieniem no tēta puses (ko viņas absolūti neņēma galvā), tad viņas būs klāt arī šonakt. Tāpēc nolēmu — sēdēšu, sēdēšu un sēdēšu, iešu projām tikai 5.30, kad mamma ies slaukt govis un laist tās ganībās. Jā, nolemt jau var, izpildīt tikai tā grūtāk.
00.30. Godīgi esmu nosēdējis uz malkas grēdas vienu stundu 30 minūtes, neesmu taisījis troksni kustoties, neesmu šķaudījis, klepojis, pīpējis vai kā citādi traucējis meža cūku iespējamo tuvošanos medību vietai, esmu baudījis dabu. Nekas nenotiek.
1.30. Nogaidītas divas stundas 30 minūtes. Nekas nenotiek. Daba ir apklususi, tikai griezes griež savu dziesmu, kura man vairs neliekas patīkama, aizraujoša un romantiska. Man sāk likties — viņas griež tik skaļi, ka es varu nedzirdēt meža cūku tuvošanos. Pavisam nopietni. Griezes griež vairākās vietās un līdz riebumam skaļi. Gribas tajā virzienā izšaut, lai vienreiz būtu miers. Turpinu sēdēšanu uz malkas grēdas.
2.00. Nekas nenotiek.
Bet ne par to ir runa! Bet par ko tad? Vēl tiešām nekas nenotiek, bet es sadzirdēju! Jā, es dzirdu! No malkas šķūnīša puses dzirdu skaņu, kas nepārprotami liecina par meža cūku tuvošanos!!! Kaut kas nāk no mežiņa, kas ir aiz šķūnīša un aiz upītes. Kārtīgi šļakstīgs plunkšķis! Man tajā brīdī absolūti nebija skaidrs, vai tur nāk bariņš ar cūku mammu priekšgalā un sivēnu baru astē vai tas bija vieninieks ar savu šarmanto aromātu, zvēra uzmanību, viltību un cūcisko stāju.
Protams, man nebija skaidrs tāpēc, ka nebija nekādas pieredzes šādās medībās. Pieredzējis mednieks no saklausītajām skaņām uzreiz saprastu, kas tas par ciemiņu tuvojas. Pēc šļakstiena vairs nedzirdu neko, klusums ir stindzinošs un trauksmains reizē. Manā organismā sāk trakot adrenalīns, tas izpaužas tādā kā nodevīgā kāju, roku un vēdera muskulatūras trīcītē. Kas būs?
Šajā situācijā man radās, pašam neko vēl nesaprotot un nopietni neapjaušot, problēma. Es, kā lielākā daļa cilvēku, neesmu kreilis, tāpēc bise bija uztupināta uz ceļgaliem ar stobriem uz kreiso pusi. Nepārprotamais melno tuvošanās troksnis atskanēja no labās puses. Tātad man vajadzēja ātri, klusi un ļoti, ļoti uzmanīgi sagriezties pa labi ap savu asi (saskrūvējot ķermeni rumpja vidusdaļā uz pusēm) un pārvietot bisi šaušanai izdevīgā pozīcijā. Ja tas jādara tad, kad melnais ir ārā un redzamības robežās, tad vari necensties, lops kustību pamanīs, un čau… Tātad — ātri jāmaina ķermeņa stāvoklis! Mani glāba arī tas, ka vēja virziens bija man labvēlīgs — jutu, ka tāda vāja, ļoti vāja vēsmiņa nāca no labās puses, no tās puses, kur vajadzēja parādīties medījumam. Ja es mācētu rakstiski izteikties daudzmaz literāri, gramatiski pareizi un tēlaini, tad es šo situāciju aprakstītu pamatīgāk tieši šajā epizodē — kā es “klusi” mēģināju griezties uz tēta atnestā krēsla. Tas draņķis čīkstēja, pīkstēja, čerkstēja, grabēja (vismaz man tā likās) un visādos veidos ar trokšņošanu mēģināja nodod manu klātbūtni nakts klusumā. Esmu veiksmīgi sagriezies, bise arī samērā parocīgi pa tvērienam. Nu! Kur esi? Kamdēļ nenāc?
Klusums. Uzmetu acis pulkstenim — 2.06.
Kā ir tad, kad gaide beidzas?
Un tad es viņu ieraugu! Velna milti! Tas ir milzīgs kuilis! Ferdinands! Matadors! Viņš lēnā garā izčāpo no šķūnīša stūra, ierauj ar skaļu šņācienu nāsīs gaisu un virzās tālāk pa vienu no taciņām, kas iemīta nekoptajā pļavā.
Nobeigums nākamajā sestdienā
