Viedokļi
Tatjana Prikaša, Strenču novada bāriņtiesas priekšsēdētājas vietniece
Laukos dzīve grūtākaUzskatu, ka novadus nevajadzēja veidot. Neesmu arī dzirdējusi nevienu pozitīvu atsauksmi no cilvēkiem par novadu izveidošanu. Strādāju laukos un redzu, kas tur notiek. Pakalpojums attālinās no cilvēka. Strādāju bāriņtiesā, un mēs laukos apmeklētājus pieņemam vienu dienu nedēļā un konkrētās stundās. Pārējais notiek novada centrā. Viss kļuvis centralizētāks. Man šķiet, ka laukos cilvēki nav laimīgi. Tā kā visi pakalpojumi nav pieejami, dažas lietas iedzīvotājiem paliek neatrisinātas. Viņi atmet ar roku un neko nedara. Bet cilvēkiem ir tendence pielāgoties, ja viņi pierod pie kārtības, tad pieradīs arī pie nekārtības. Agrāk dzīve bija nostabilizējusies, bet tagad viss jāsāk pa jaunam – jauni amati, cilvēki. Pirms novadu veidošanās bija zināma visa kārtība, tagad daudziem ir neziņa.Pilsētā ir savādāk, tur viss pieejams uz vietas. To es pati izjūtu, dzīvojot Smiltenē. Viennozīmīgi tie, kuri dzīvo novadu centros vai tuvu tiem, ir ieguvēji. Varbūt pats rajons nebija tik pozitīvs, tomēr pagastos viss bija daudz pārskatāmāks.
Ruta Kampe, bijušās Brantu pamatskolas direktore, tagad – bezdarbniece
Rūgtums pret novaduVisvairāk sāp Brantu pamatskolas slēgšana. Ja nebūtu novadi, tad mūsu priekšniece skrietu, darītu un cīnītos, lai arī cik maz būtu līdzekļu. Nepamestu mūs likteņa varā. Tagad pārņem rūgtums, ka tik vienkārši aizslēdza skolu ciet. Kur vispār bija augstākā vadība, kas to lemj? Ne novada domes priekšsēdētājs, ne izglītības komiteja neatbrauca pie mums. Nevienam cilvēcīgā puse nerūpēja. Un kā lai neapvainojas. Pati augustā aizbraucu uz domi pēc sava rīkojuma un parakstīju ar atpakaļejošu datumu. Paldies Dievam, par sevi es zinu droši. Esmu bezdarbniece un drīz būšu pensijā. Bet mani uztrauc pārējie bijušie darbinieki, kuriem līdz pensijai vēl vairāki gadi jāgaida. Tagad darbā ņem tikai gados jaunus cilvēkus. Kāpēc neviens neatbrauca pie cilvēkiem, neparunājās uz vietas, nepajautāja, kā jūtas, vai nevajag palīdzību. Tāda vienaldzība. Pagastos tomēr par saviem cilvēkiem rūpējās, gāja un darīja. Mārīte Treijere mums, skolotāju kolektīvam un tehniskajiem darbiniekiem, izgādāja vēl pēdējo ekskursiju. Tā bija fantastiska! Novados tevi ne redz, ne dzird. Tu esi visu dzīvi centies, darījis, cīnījies un pēkšņi izmet mēslainē. Pat paldies nepasaka.
