Guntis Viļums, pedagogs, sportists: — Galvā ir daudz un dažādu ideju. Vispirms vajag atšķirt tās, kuras atrisināsies pašas par sevi.
Guntis Viļums, pedagogs, sportists:
— Galvā ir daudz un dažādu ideju. Vispirms vajag atšķirt tās, kuras atrisināsies pašas par sevi. Šīm idejām jāliek miers un jāķeras pie tām, kuras bez paša palīdzības nekad neatrisināsies. Es bieži smejos, ka dzīve nav tik gara, lai to izniekotu šaubīgiem variantiem.
Kā es atlasu galveno mērķi? Ideja, kura atgriežas pie manis vairākas reizes, traucē dzīvot. Zinu, ka neviens cits to neatrisinās, tikai es pats. Un tad es sāku domāt, kā nonākt pie rezultāta.
Pagājušajā gadā sāku nodarboties ar kalnu riteņbraukšanu, jo man parādījās liekais svars. Tad uzrodas arī citas problēmas. Jāpērk citas drēbes. Cilvēks sāk vairāk ēst, mazāk kustēties. Var kļūt sliktāka veselība. Domas urdās, un es meklēju, kā šos jautājumus atrisināt.
Mana vienīgā alternatīva bija sports. Pieredze bija. Uzskatu, ka vienīgi ar saviem sviedriem un regulāriem treniņiem varu sasniegt mērķi. Pats galvenais — kad mērķis ir izvirzīts, to vajag sadalīt sīkākos, kuri uzmundrina un ļauj darboties tālāk, rada pozitīvas emocijas. Pirmajam solim jābūt ļoti vienkāršam. Man tas bija piedalīties pirmajās sacensībās, pēc tam — nākamajās sacensībās startēt jau labāk un atkal nomest kādus kilogramus. Man izdevās abi. Tas atkal stimulē. (Šogad Latvijas kalnu riteņbraukšanas Smiltenes posmā sporta klasē savā grupā Guntis Viļums izcīnīja pirmo vietu — redakcijas piezīme).
Ir jābūt sajūtai, ka ceļš, kuru tu ej, ir pareizs un sniedz pozitīvas emocijas un jaunus ieguvumus. Tie, piemēram, var būt jauni draugi, jauna vide.
Anita Grīviņa, Smiltenes ģimnāzijas 11. klases skolniece:
— Ja ir lielāki plāni, tad lūdzu citu palīdzību. Par tiem ir arī jācīnās. Taču visbiežāk sapņi, kurus gribu īstenot, piepildās nejauši. Dažreiz pat jūtos kā laimes krekliņā dzimusi. Tā bija ar Spānijas braucienu. Ļoti gribēju tikt uz tālām zemēm, lidot ar lidmašīnu, un dzīve piespēlēja tādu izdevību. Gandrīz četrus mēnešus mācījos skolā Kanāriju salās. Pēc tam bija sapnis braukt ar kuģi. Koris “Lido” nākamajā gadā devās uz Dāniju, un arī ar kuģi iznāca braukt. Tas ir kā laimes spēlē, ko piespēlē dzīve.
Pašlaik domāju, ko labāk mācīties pēc ģimnāzijas pabeigšanas. Par tām lietām, kuras interesē, cilvēkiem apvaicājos, kas mani sagaida un kā ar tām ir. Domāju studēt žurnālistiku vai sabiedriskās attiecības, vai medicīnu. Interesē zobu higiēnista profesija. Pagaidām tikai domāju un vēl neko nedaru, lai iecerēto sasniegtu.
Inga Boša, veikala “Oļupe” vadītāja:
— Ko esmu iedomājusies, to arī vienmēr sasniedzu. Pašlaik daudz domāju par saviem bērniem un viņu izglītību. Atzīšos, citi, arī ģimene, nemaz nezina, ka atkal galvā kaut ko perinu. Vairākkārt esmu pārliecinājusies, ka par plāniem labāk nevienam nestāstīt, jo citādi nekas neiznāks. Domāju es jebkurā vietā un laikā, izņemot brīžus, kad mazgājos pirtī vai laukos ar traktoru pļauju zāli. Tad es no sirds relaksējos. Dzimšanas dienu svinu 1. aprīlī un, iespējams, tāpēc esmu piemērs tam, ka ar optimismu un neatlaidību dzīvē var kaut ko sasniegt. Neteikšu, ka mans bizness — tirdzniecība — ir viegla joma, bet neesmu tā, kura metīs plinti krūmos. Liels mans sapnis ir lauku īpašuma sakārtošana. Ja būtu iespējams, es tagad labprāt saņemtu valsts maksāto pensiju un strādātu laukos. Strādātu tikmēr, kamēr gals klāt!
Dainis Jansons, SIA “Arka Pluss” komercdirektors:
— Lai atgūtu veselību, pirms gada atmetu smēķēšanu. Lai iegūtu cilvēku uzticību, cenšos nemelot. Lai iegūtu kāroto mantu, nevajadzētu pukoties, ka to nevar atļauties, bet gan domāt, ko darīt, lai to varētu iegādāties. Es vienmēr smejos, ka šņabis nav dārgs, bet pudelē tā šķidruma ir par maz. Ja gribu doties ceļojumā, tad vispirms jāzina, uz kurieni braukt. Var ceļot ar pirkstu pa karti, uz Sāremā Igaunijā vai uz Austrāliju. Iespēju ir daudz. Nesen iegādājos galda spēli par ceļošanu. Jāmet tik kauliņš, un var nokļūt visos kontinentos. Vispirms gan jāatbild uz āķīgiem jautājumiem. Dzīvē arī ir tāpat — vispirms ir jāizdara un tikai tad var baudīt darba augļus.
Ligita Lelle, uzņēmēja:
— Kad neguļu, esmu visnotaļ darbīgs un mērķtiecīgs cilvēks. Nevaru nosēdēt uz vietas, un tas reizēm rada problēmas citiem, bet ne man. Parasti paļaujos uz veiksmi un ticu, ka rīts gudrāks par vakaru. Ja nevaru atrisināt problēmu vakarā, no rīta idejas pašas ienāk galvā.
Ja gribu iegādāties kādu mantu, tad uz to arī mērķtiecīgi eju. Esmu no tiem cilvēkiem, kuri cenšas pirkt kvalitatīvu preci, bet, ja tas neizdodas, nepērku vispār. Īpaši par to nestresoju, jo parasti agri vai vēlu kāroto dabūju. Es tik viegli un ātri no iecerētā neatkāpjos. Dzīvē ir bijušas visādas situācijas, tāpēc simtprocentīgi zinu, ka varu paļauties tikai uz sevi. Dāvanas no gaisa nekrīt, tāpēc ir jākustina smadzenes, lai mūsdienās varētu izdzīvot. Ir reizes, kad tas izdodas, ir reizes, kad ciešu fiasko, bet tas nekad nav apstādinājis mani iet uz priekšu. Galvenais jau ir uzdrīkstēties un būt drošam, ka viss būs labi. Esmu optimiste. Ja neizdodas, mēdzu nedaudz padusmoties, bet tas ir īslaicīgi. Ļaunu prātu arī ilgi neturu, jo tas tikai bojā pašas nervu sistēmu.
