Inta Saulīte, masiere – kosmētiķe: – Katru vasaru strādāju vismaz mēnesi.
Inta Saulīte, masiere – kosmētiķe:
– Katru vasaru strādāju vismaz mēnesi. Bija jāravē bietes, lai skolā saņemtu brīvpusdienas. Strādāju bērnudārzā par auklīti. Vēl ēdnīcā novācu un mazgāju traukus. Pārējā vasaras brīvlaikā mēs ar brāli braucām uz tēvatēva mājām – viensētu Liepājas rajona Otaņķos. Tur bija tik jauki kā paradīzē: zemeņu lauki, liepziedi, ērkšķogas, āboli, bumbieri, plūmes. Varējām gulēt, cik ilgi gribam. Mīļas rokas mums padeva brokastis un pusdienas. Netālu bija Liepājas ezers. Gājām peldēties. Tagad domāju, ka daudz kas varēja notikt, jo mēs dzīvojām vieni savā vaļā. Neviens mūs īpaši nepieskatīja, jo lielie strādāja kolhozā, un kad atnāca mājās, darīja savus darbus.
Iveta Laminska, pārdevēja:
– Skolā bija vasaras nometnes. Strādājām, ravējām, ēdām ļoti garšīgas pusdienas. Peldējāmies. Kad beidzās nometne, strādāju mājās. Mums bija lopi. Vajadzēja ravēt bietes, vākt sienu. Tad vēl ķirši bija jālasa. Negribējās, bet mamma lika. Visu laiku bijām nodarbināti. Vēl vasarās braucu ciemos pie māsīcas, kura dzīvoja Rīgā. Kad paši aizbraucām uz zooloģisko dārzu, tas bija rets notikums. Kad biju lielāka, vakaros gājām uz ballēm.
Dzidra Lūse, strādā bērnudārzā:
– Kopš agras bērnības bija jāravē cukurbietes. Kā tagad atceros, tās bija sešas garas vagas. Ja mēs tās neizravējām, vecāki netika pie ganībām. Cēlos agri no rīta, lai karstumā nebūtu jāstrādā. Nedaudz pagulēju un vakarā atkal gāju ravēt. Ģimenē biju vecākais bērns, brālis un māsa bija jaunāki. Brālim, kā jau puikam, nemaz īpaši nelika ravēt. Māsa bija sešus gadus jaunāka, tāpēc viņai palaimējās izsprukt. Vienīgā izklaide mums bija vakaros sanākt kopā kaimiņbērniem un spēlēt bumbu. Audzinot savas meitas, arī viņām skolas brīvlaikos bija jāstrādā. Viņas piedalījās toreiz populārajās darba un atpūtas nometnēs.
