Ir tukšs, neapdzīvots, kapitāli būvēts nams, taču tajā nekas nenotiek. Ēka stāv tukša, jo saimnieks tai nav atradis pielietojumu. Tā klājas ne vienam vien pašvaldības īpašumam, arī mūsu pusē. Viens no risinājumiem, ko izvēlas lēmējvara, ir pārdot pašai nevajadzīgās ēkas un zemi izsolē. Taču ko nozīmē pašai nevajadzīgās? Tas nozīmē – tātad arī novada iedzīvotājiem nevajadzīgās, jo viņu un tikai viņu intereses pārstāv vietējās domes, kurās lēmumus pieņem attiecīgā novada balsstiesīgo iedzīvotāju ievēlētie deputāti.
Smiltenes novada deputāti nolēmuši, ka novada sabiedrībai nav nepieciešama bijušās Brantu muižas ēka, un palaiduši šo objektu vienā neveiksmīgā izsolē pēc otras, līdz beidzot uzradušies divi potenciālie pircēji. Vairāk par šo nekustamo īpašumu (ēkām un zemi) piesolījusi kāda nesen dibināta Rīgas firma ar nodokļu parādu valstij. Tagad deputātiem jāizlemj, vai tas ir vispiemērotākais pretendents, kuram pārdot kultūrvēsturiski nozīmīgu novada īpašumu. Ir teiciens “septiņreiz nomēri, vienreiz nogriez”.
Smiltenes pusē bijuši vairāki neveiksmīgi pašvaldības īpašuma privatizācijas gadījumi, ja runājam par to, vai nokļūšana privātīpašnieku rokās sekmējusi īpašuma labāku apsaimniekošanu. Piemēram, joprojām nekas nenotiek bijušajā Tiltleju vilnas pārstrādes cehā, kas savulaik piederēja Valkas rajona padomei un ko nopirka kāds ārzemnieks. Visiem vietējiem zināms bēdīgi slavenais Smiltenes stāsts par to, kā igauņu investoru plāni uzcelt pilsētā peldbaseinu beigušies ar gadiem ilgi iesaldētu būvbedri. Nekas nesanāca no kāda Cēsu uzņēmuma idejas uzcelt viesnīcu pie Tepera ezera. Šā biznesa plāna upuris bija divstāvu ēka, ko nojauca par labu tā arī neuzceltajai viesnīcai. Labi vismaz tas, ka toreiz pašvaldība zemi tam nepārdeva, bet tikai iznomāja.
