Tas notika pirms 75 gadiem. Cilvēka mūžā tas ir ļoti ilgs posms, savukārt valsts vēsturē – ne tik liels.
Atceroties 1941. gada 14. jūnijā deportētos Latvijas civiliedzīvotājus, to otrdien atgādināja politiski represētais Blomes pagasta iedzīvotājs Arvīds Kaupe, uzrunājot pie pieminekļa “Sašķeltā ģimene”, sanākušos likteņbiedrus.
To viņi nekad neaizmirsīs
Otrdien, 14. jūnijā, daudzviet Latvijā, arī Smiltenes, Valkas un Strenču novados, pieminēja 1941. gada jūnija deportāciju upurus.
Pirms 75 gadiem naktī no 13. uz 14. jūniju Latvijā padomju vara aizturēja vairāk nekā 15 tūkstošus okupētās Latvijas civiliedzīvotāju un viņus deportēja uz Padomju Savienības iekšlietu koncentrācijas nometnēm vai mūža nometinājumu attālos PSRS apvidos.
Šo ļaužu izpostītās dzīves Smiltenē pie “Sašķeltās ģimenes” atcerējās mazs pulciņš pārsvarā astoņus gadus vēlāk, 1949. gada martā, uz Sibīriju izsūtīto bērnu. Tagad viņi ir sirmi vīri un sievas, un tie, kuri varēja, atnāca uz atceres pasākumu, lai noliktu pie pieminekļa Latvijas pļavās un dārzos jūnijā uzziedējušās puķes.
Sapulcējušos nelielā svētbrīdī un tam sekojošā atceres brīdī uzrunāja Smiltenes evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Reinis Kulbergs, Smiltenes novada domes priekšsēdētājs Gints Kukainis un novada Kultūras pārvaldes vadītāja Pārsla Jansone.
“Mēs esam šeit, lai domātu, kā rīkoties un kādus lēmumus pieņemt, lai mēs varētu dzīvot savā Latvijā ar atvērtu sirdi un taisnu valodu. Esam šeit, lai pateiktu paldies represētajiem par latviskumu un Latviju. Varam mācīties no jums, kā saglabāt latviskumu, kā nesalūzt zem citu sloga, kā mīlēt savu zemi. Esam šeit, lai atdotu godu tiem visiem daudzajiem latviešiem, kuri ar domu par siltajiem Latvijas vakariem palika tālajā ledus sasalumā,” emocionāli klātesošos uzrunāja P. Jansone.
“Neko nedrīkst aizmirst. Piedot varbūt var, ja ir, kam piedot,” savā uzrunā uzsvēra Smiltenes politiski represēto apvienības “Trimdinieks” valdes priekšsēdētājs blomēnietis Arvīds Kaupe.
Viņš norāda, ka pēdējos 10 gados Latvijas sabiedrībā parādījusies doma, ka latviešiem ir ļoti daudz sēru lentu, sēru karogu, piemiņas brīžu un tamlīdzīgi, taču politiski represēto vairākums tam nepiekrīt. Tik mazai tautai, kā latvieši, pat viena cilvēka upuris ir ļoti nozīmīgs, nemaz nerunājot par tiem tūkstošiem, kuri gāja bojā cietumos, nometnēs, izsūtījumā un kara laukā, atgādina A. Kaupe.
Strenču novadā komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai veltīts pasākums “Mūžam nedzīstoša sāpe mūsu tautas dvēselē” otrdien notika Jērcēnu tautas namā. Pasākumā muzicēja Strenču mūzikas skolas pūtēju kvintets Jāņa Jansona vadībā.
Valcēnieši pulcējās pie piemiņas akmens līdzās vecajai dzelzceļa stacijai, no kuras 1941. gada 14. jūnijā lopu vagonos svešumā aizveda daudz cilvēku.
Valkas kultūras nama darbinieku izstrādātā programma ar dzejas fragmentiem un mūziku saviļņoja ikvienu, radot emocionālu auru, kas aptvēra visus pie pieminekļa stāvošos. Vairākiem Sibīrijā palikuši vecāki, citi tuvinieki. Viņu ciešanas bijis stimuls nākt un atcerēties bijušo, lai nekad vairs līdzīgus notikumus nepieļautu.
Kā pavediens visām runām cauri vijās Andreja Eglīša vārdi lūgšanai “Dievs, tava zemes deg”. Toreiz tik tiešām tā dega – grēka un ienaida liesmās, bet debesīs izgaisa cilvēku nopūtas. Kultūras nama direktors Māris Žigats uzsvēra, ka, lasot izsūtīto dienasgrāmatas, viņš jutis, – nav tiesību no izlasītā aiziet vai novērsties, jo katra izsūtītā teiktais ir kā likteņstāsts. “Šajos tekstos pāris teikumu pasaka vairāk nekā biezi romāni,” secina M. Žigats.
Nāve toreiz nešķiroja cilvēkus pēc vecuma. Tā paņēma gan jaunus, gan vecus, jo kopā ar vecākiem izveda arī bērnus kā noziedzniekus pret PSRS. Toreiz aizveda pašas strādīgākās saimnieku ģimenes, kas rūpējās, lai zeme vienmēr būtu kopta. Valkas novada domes izpilddirektors Guntis Bašķis uzsvēra, ka tas bija noziegums pret latviešu tautu, bet politiski represētais Kārlis Albergs skaidroja, ka 14. jūnijs nebija ne pirmais, ne pēdējais tautas izvešanā uz Sibīriju. Aresti sākās jau agrāk, tikai latvieši vēl nezināja, kur kādreizējie paziņas pazuduši.
Sapulcējušies nolika ziedus pie pieminekļa. Tie kvēloja uz pelēkā akmens kā atgādinājums, ka dzīvie nav aizmirsuši staļinistu nodarījumu tautai.
