Smiltenes 2. vidusskolas gaidāmās jubilejas ietvaros savā dzimtajā skolā viesojās Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Aldonis Vrubļevskis.
Smiltenes 2. vidusskolas gaidāmās jubilejas ietvaros savā dzimtajā skolā viesojās Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) prezidents Aldonis Vrubļevskis. Viesis apmeklēja arī Smiltenes pilsētas domi.
“Savienoju lietderīgo ar patīkamo. Biju apsolījis savai dzimtajai skoliņai tikties ar skolēniem un skolotājiem. Pie reizes šajā braucienā apmeklēju arī Smiltenes domi,” stāsta A. Vrubļevskis.
Vizītes ideja radusies šā gada sākumā, kad LOK prezidents piedalījās jaunās sporta halles atklāšanā.
Šajā viesošanās reizē, tiekoties ar pašvaldības vadību un pilsētas sporta dzīves organizatoriem, galvenā sarunu tēma bija par sporta bāzu attīstību Smiltenē. “Vairākas sporta bāzes ir jāpilnveido, lai varētu sarīkot lielākas sacensības. Kad tas būs izdarīts, varēs spriest par Smiltenes iespējamo kandidēšanu Latvijas jaunatnes olimpiādes sarīkošanā,” plāno LOK prezidents.
Viņš atzīst, ka darāmā šajā jomā ir salīdzinoši daudz. Priecē, ka Smiltenē veidojas privātās uzņēmējdarbības un pašvaldības partnerība, konkrēti — pedbaseina projektēšana un plānotā būvniecība.
“Priecē, ka dome spēj privātajiem sagādāt šādu iespēju, jo peldbaseins kalpos ilgu laiku visai pilsētai un, galvenais, jauniešiem, kuri tur varēs iemācīties peldēt. Smiltenē ir daudz ezeru un upju, bet organizēti tur nevar mācīt peldēt,” vērtē A. Vrubļevskis.
Viņš gandrīz divu stundu ilgā sarunā ar Smiltenes 2. vidusskolas skolēniem atcerējās laiku, kad astoņus gadus mācījās “mazajā” skoliņā. A. Vrubļevskis Smiltenes 2. astoņgadīgo skolu pabeidza 1972. gadā un pēc tam turpināja mācības Smiltenes vidusskolā. “Man ir vislabākās atmiņas par šo laiku. Uzskatu, ka tajā laikā šī bija labākā Smiltenes skola, un domāju, ka tagad arī tā ir. Tā ir patīkama un mājīga atmosfēra, kas šeit valda,” astoņgadīgo skolu salīdzina bijušais smiltenietis. Kādas izmaiņas gadu gaitā skārušas skolu? Absolvents salīdzina, ka šodien vairs nav koka grīdu, pēc siltināšanas ir iebūvēti pakešu logi, ēka pārbūvēta, tomēr saglabātas koka kāpnes. “Mēs, starp citu, pa šīm kāpnēm varējām nolēkt ar trīs soļiem,” pasmaida A. Vrubļevskis un piebilst, ka skolai ir sava aura, kuru var sajust, ienākot telpās. “Vienmēr, kad esmu Smiltenē, braucu tai garām vai ierodos uz kādu pasākumu, pārņem sajūta, it kā atgrieztos mājās.”
Bijušais smiltenietis atzīst, ka savus skolotājus joprojām uzrunā ar bijību. Kur rodas šis prestižs? “Tas tāpēc, ka skolotāji, veicot savu darbu, uzticas bērniem. Savukārt bērni sajūt, ka skolotājs viņiem tic un neizturas kā pret zemāku vai nevērtīgāku.”
Viesošanās reizē skolas absolvents tikās arī ar savu klases audzinātāju. Lai gan mirkli pirms atkalredzēšanās viņš vēl nezināja, kā uzrunās savu skolotāju, tikšanās bija sirsnīga un aizkustinoša. “Par Irmu Šarkovu man ir vislabākās atmiņas. Viņa, manuprāt, bija visvērtīgākā skolotāja. Nav labi tā salīdzināt, bet tā bija personīgi man. 5. klasē viņa saņēma diezgan lielus delverus un ļoti daudz ieguldīja mūsu audzināšanā. Kaut vai pārbaudot, vai ir tīri nagi, izgludinātas bikses un notīrītas kurpes. Kaunināja zēnus, kuri staigāja ar negludinātām biksēm un netīrām kurpēm. Prasīja meitenēm, vai patīk tādi zēni. Tās ir audzināšanas lietas, kas dzīvē nepieciešamas Viņa to spēja mums iemācīt. Paralēli, protams, ļoti labā līmenī iemācot arī krievu valodu,” savu klases audzinātāju atceras A. Vrubļevskis.
