Jāņkalns izsenis Smiltenē bijusi iemīļota pasākumu norises vieta. Šā iemesla dēļ grupa “Apvedceļš” savu jubileju svinēja tieši tur.
Jāņkalns izsenis Smiltenē bijusi iemīļota pasākumu norises vieta. Šā iemesla dēļ grupa “Apvedceļš” savu jubileju svinēja tieši tur.
Sestdien pat paviršam vērotājam bija skaidrs, ka “Apvedceļa” jubileja kārtējo reizi izvēršas par šīs vasaras kuplāk apmeklēto pasākumu. Jau sākot ar bērniem veltīto pasākuma daļu, kuras sākums gan nedaudz aizkavējās, un beidzot ar grandiozo nakts balli, kurā līksmoja un dejoja visu paaudžu cilvēki. Kopā ar smilteniešiem tikties ar populāriem šlāgermūzikas izpildītājiem bija ieradušies arī tuvi un tāli ciemiņi. Droši var apgalvot, ka šis bija viens no demokrātiskākajiem pasākumiem. Katrs varēja atrast sev ko piemērotu.
Ja nebija vēlmes ļauties dejas ritmiem, varēja vienkārši pasēdēt un paklausīties priekšnesumus. Ja arī tas nepatika, tad mūzikas klausīšanos varēja apvienot ar pasēdēšanu brīvdabas krodziņos, kuros netrūka ne smaržojošas ceptas gaļas, ne putojoša alus kausu.
Tomēr viena no interesantākajām vietām, kur skatītājiem parasti ielūkoties izdodas reti, ir aizkulises jeb šajā gadījumā — aizskatuve. Tā ir vieta, kur muzikanti gatavojas uznācienam, kur viņi satiekas un pārmij pa teikumam, kur viņus sagaida tuvinieki, draugi un, protams, fani.
Šajā fotoreportāžā tur ļausim nedaudz ielūkoties arī laikraksta lasītājiem. Vērotājam no malas visuzkrītošākais šķita fakts, ka jubilejas svinības tomēr ir viens liels un nopietns darbs. Lai nu kā, bet “Apvedceļa” muzikants Armands Leimanis bija redzams tikai nemitīgā skrējienā. Brīžiem pat šķita, ka viņš vienlaikus spēj atrasties vairākās vietās uzreiz.
“Forši, te visus muzikantus var redzēt dzīvajā!” šī noklausītā frāze, kuru teica kāds pusaudzis, laikam vislabāk raksturo noskaņu, kas valdīja visapkārt. Grupām nācās spēlēt atkārtoti, un lielākajai daļai dziesmu dejotāji dungoja vārdus.
Uz skatuves “Kantoris 04”, aizskatuvē gatavojas “Tilts”, pamazām ierodas “Kaimiņi”. Edvīns Jēkabsons ķimerējas ap ģitāru. Viņam pienāk klāt vairākas tīnītes un kaut ko sāk noskaidrot. Izrādās — autogrāfu mednieces. Kad mūzikas instrumentu paņem Jānis Kuzmans, arī viņam jāsniedz autogrāfs. Tuvojas Pēteris Kokarēvičs, tērpies garā tumšā mētelī un uzlicis cepuri. Diemžēl mūzikas instrumenta viņam rokās nav, tāpēc mazās viņu neievēro. Jāpasmaida gribot negribot.
Pie biļešu kontroles apsargus apstājušas vairākas jaunietes un lūdz, lai palīdz sameklēt “Apvedceļa” puišus. Viņas vēloties muzikantus sabučot jubilejā. Apsargs pasmaida un dodas meklēt jubilārus.
Sāk krēslot, cilvēki vēl joprojām ierodas. Jāņkalna otrā malā, kur parkam piekļaujas Mētras iela, zālienā sasēdusi kāda kompānija. Pikniks?! Mūziku gan tur nedzird, bet viņiem labi tāpat. Vēl tālāk uz soliņa sēž vairāki pārīši. Arī līdz turienei dziesmu skaņas no estrādes neaizplūst, tomēr viena meitene gražīgi vaicā, kāpēc neviens nedejo.
Pie biļešu kontrolierēm stāv vairākas pensijas vecuma dāmas un cenšas noskaidrot, vai vēl ir brīvas sēdvietas. Uz skatuves kopā ar vecākiem šlāgera ritmus izlēkā gadus četru piecus veci sīči. Jūs tur nebijāt? Žēl! Nākamgad visi tiksies atkal…
