“Cik cilvēku, tik stāstu. Būtu laiks, rakstītu memuārus,” smaidot “Ziemeļlatvijai” atzīst Valkas novada priekšsēdētāja sekretariāta vadītāja Inguna Medne. Slēdzot Latvijas–Igaunijas robežu, kopš 16. marta sekretariāta darbinieki apkopo iedzīvotāju sniegto informāciju iesniegšanai Igaunijas Policijas un robežsardzes padomei ar mērķi, lai igauņi ļautu cilvēkiem svarīgu iemeslu dēļ šķērsot kaimiņvalsts robežu. Svarīgi zināt, ka pašvaldība neizsniedz atļaujas robežšķērsošanai. To dara igauņu puse.
Pēc igauņu laikraksta “Lõuna-Eesti Postimees” redaktora Jāna Rapa stāstītā, Igaunijas Policijas un robežsardzes padome kopumā izsniegusi 1756 izziņas ar atļauju šķērsot Latvijas–Igaunijas robežu, bet 202 gadījumos saņemts atteikums. No kopējā izsniegto izziņu skaita 379 gadījumos tās saņēmušas juridiskas personas – iestādes, uzņēmumi un firmas.
Reizēm nav izprotams igauņu varasiestādes atteikuma iemesls
Savukārt no brīža, kad tika ieviesti vēl striktāki ierobežojumi robežšķērsošanai, Valkas novada dome no 1. līdz 28. aprīlim apkopojusi informāciju par 158 personām. Vidēji dienā darbinieki kontaktējas ar deviņiem desmit cilvēkiem, kuriem dažādu iemeslu dēļ ir no Latvijas jānokļūst Igaunijā vai no Igaunijas – Latvijā. No šīm sarakstos iekļautajām 158 personām Igaunijas Policijas un robežsardzes padome robežas šķērsošanu atteikusi 18 cilvēkiem.
Aprīļa sākumā igauņi pašvaldībai pieprasīja detalizētu informāciju, kura jāiesniedz angliski. Īpašas formas tabulā jāiekļauj personas vārds, uzvārds, personas kods, pilsonība, personu apliecinoša dokumenta numurs, jānorāda iemesls robežas šķērsošanai un deklarētā adrese. Ja robežas otrā pusē jānokļūst pie ģimenes locekļiem – vecākiem, bērniem vai laulātā –, jānorāda šo personu vārds, uzvārds, personas kods un deklarētā adrese.
Igauņi noteikuši, ka robežu ģimenes apstākļu dēļ var šķērsot tikai tad, ja jāapmeklē iepriekš nosauktie ģimenes locekļi. Ja jāapciemo vecvecāki, brāļi vai māsas un citi attāli radinieki, igauņi neizsniedz robežšķērsošanas atļauju. I. Medne atzīst, – tas, ka cilvēki, īpaši vecāka gadagājuma, netiek pie radiniekiem, reizēm viņu var novest līdz asarām. Uzklausot cilvēku vajadzības, ir vēlme palīdzēt, bet ne vienmēr tas vainagojas ar rezultātu par labu atļaujas lūdzējam. Lai palīdzētu cilvēkiem apliecināt radniecību, I. Medne sadarbībā ar Dzimtsarakstu nodaļas vadītāju Māru Zeltiņu izmanto pieejamo datu bāzi. Sekretariāta vadītāja atceras gadījumu ar kādu pavecāku kundzi, kura pēc mēneša ilgas neredzēšanās ar meitu un mazbērniem, kuri dzīvo Valgā, lūdza robežšķērsošanas atļauju. Apkopojot personas datus, atklājās, ka mātei un meitai ir atšķirīgi uzvārdi. Tas arī ir saprotami, jo pēc apprecēšanās sieviete pārgāja vīra uzvārdā. Diemžēl igauņu varasiestāde seniorei atteica iespēju tikties ar meitas ģimeni, atteikumu pamatojot, ka nevar pierādīt radniecību. I. Medne igauņiem elektroniski nosūtījusi radniecības pierādošu dokumentu – dzimšanas un laulības apliecību – kopijas, bet diemžēl tas netika ņemts vērā. Risinot šos jautājumus, I. Medne pārliecinājusies, ka pāriem, kuri ilgus gadus dzīvo nereģistrētās attiecībās, svarīgi ir juridiski tās sakārtot. Igauņu atteikumu šķērsot robežu saņēma kāds pāris gados, kurš vairākus gadus bija precējies, pēc tam oficiāli izšķīrušies, bet pēc kāda laika atkal sagājuši kopā. Taču abi dzīvo katrs savā robežas pusē un netiek viens pie otra, jo pēc dokumentiem viņi viens otram nekas neskaitās. Ja būtu apprecējušies otrreiz, šādu problēmu nebūtu.
Pašvaldības darbiniece atzīst, ka reizēm ir pilnīgi neizprotams iemesls, kāpēc cilvēkiem netiek izsniegta robežšķērsošanas atļauja. Šādi gadījumi ir vairāki saistībā ar radniecības pierādīšanu. Savukārt tie, kuriem jānokļūst uz darbu un pēc tam uz mājām, atļaujas saņēmuši bez aizķeršanās. Igauņi ir labvēlīgi arī pret tiem, kuriem jāierodas uz darba interviju. Tikai tad ir jānorāda konkrēta potenciālā darbavietas adrese. Atļaujas tiek izsniegtas arī tad, ja ir vajadzība doties pie ārsta, un arī šajā gadījumā cilvēkam ir jānorāda konkrēta ārsta darbavietas adrese.
“Ar igauņiem joki mazi, jo viņi regulāri pārbauda, vai robežšķērsotājs atrodas norādītajā konkrētajā adresē, nevis, piemēram, robežu šķērso ar domu iepirkties kādā igauņu lielveikalā. Tas ir pārkāpums,” norāda I. Medne. Viņa atzīst, ka igauņi strikti noraida to cilvēku lūgumus, kuriem no Valgas jānokļūst uz kādu no Valkas apkaimē esošajiem dārzkopības kooperatīviem, kuros, kā izrādās, ilgus gadus saimnieko arī igauņu ģimenes. I. Mednes rīcībā nonākusi informācija par kādu satraucošu gadījumu, ka it kā kādai igauņu ģimenei vasarnīcā Latvijas pusē mitinās suns un kaķis. Diemžēl arī šis gadījums netika ņemts vērā, jo igauņi uzskata, ka šajā ārkārtas situācijas laikā ir jāievēro striktie noteikumi, kas ierobežo cilvēku pārvietošanos. Par šo gadījumu interesējās arī kaimiņu avīze, bet diemžēl atļauju tik un tā neizdevās iegūt. Sieviete vien laikrakstam teikusi, ka labie latvieši cerams dzīvniekus pabaro. Jautājums vien, vai labie latvieši maz ir pamanījuši, ka kaimiņi ilgi nav bijuši savā dārza mājiņā. Ja kāds zina, ka viņam tuvumā dārzu apsaimnieko cilvēki no Igaunijas, lūgums pārliecināties, vai tur vieni nav pamesti dzīvnieki.
Trešdien pēcpusdienā “Ziemeļlatvija” saņēma cerīgu ziņu no igauņu kolēģa Jāna Rapa. Viņš pastāstīja, ka ar laikrakstu sazinājusies Valgas jaunā vadītāja Estere Karuse, kura uzteikusi “Lõuna-Eesti Postimees” par problēmas aktualizēšanu un vēstīja, ka vērsusies pie Igaunijas premjerministra ar ierosinājumu ļaut robežu šķērsot arī tiem, kuriem otrā pusē robežai ir dārzs vai vasaras māja. E. Karuse pastāstījusi, ka arī viņas vecmāmiņai Latvijas pusē ir dārzs un ģimene tagad uztraucoties, ko darīt ar izaudzētajiem tomātiem, ja tas nav iemesls atļaujas saņemšanai. Jācer, ka Igaunijas premjerministrs darīs ko lietas labā un noteikumi tiks mīkstināti, lai nesodītu tos, kuriem dārzs ir ne tikai prieka, bet arī iztikas avots.
Netiek pēc igauņu eglēm
ar mīkstām skujiņām
Šajā saspringtajā laikā, risinot dvīņu pilsētu Valkas un Valgas iedzīvotāju problēmas saistībā ar nokļūšanu robežas vienā vai otrā pusē, neiztikt bez kurioziem. Par šādiem gadījumiem varētu pastāstīt ikviens sekretariāta darbinieks. I. Medne atzīst, ka viņa ir nelabojama kaķu mīle, un uzskata, ka reizēm dzīvniekiem jāpalīdz vairāk nekā cilvēkiem. Tomēr pēdējais gadījums arī viņai licis aizdomāties par cilvēku visnotaļ vieglprātīgo attieksmi pret pašlaik notiekošo saistībā ar koronavīrusa izplatīšanos. Proti, kāda sieviete, kurai deklarētā dzīvesvietas adrese ir Latvijas otrā malā, bet faktiski viņa dzīvo Valkā, pašvaldībai lūgusi atļauju šķērsot robežu, jo Valgas veikalā kaķim jāiegādājas specializētā barība. Izskaidrojot situāciju un mēģinot apelēt pie veselā saprāta, sekretariāta darbiniekiem izdevies gādīgo kaķa saimnieci pārliecināt, ka šī nebūs tā reize, kad igauņi ļaus šķērsot robežu. Viens no pārliecināšanas argumentiem bija tas, ka igauņi neļauj pāriet robežu arī tiem, kuri līdz šim Valgas veikalos iegādājās nepieciešamo bezglutēna pārtiku.
Ne tik viegli ar pārliecināšanu sokas gadījumos, kad klātienē ierodas romu tautības pārstāvji. I. Medne atzīst, ka līdz šim tik daudz romu nebija redzēts pašvaldības ēkā Beverīnas ielā 3. Viņiem vajadzību šķērsot robežu ir tik daudz, ka nenobrīnīties. Taču viens gadījums īpaši spilgti iespiedies atmiņā. Kādu dienu sekretariātā ieradusies romu tautības sieviete, kura mēģinājusi pārliecināt, ka gājiens uz Valgas lombardu viņas ģimenei ir bezmaz vai dzīvības un nāves jautājums. Izrādās, ka pirms robežas slēgšanas lombardā ir nodots platekrāna televizors un ir pēdējais laiks to izpirkt, lai ģimene nepaliktu bez tā. Sekretariāta darbiniekiem gandrīz stundu bija jānoklausās visnotaļ karstasinīgs monologs, kas, kā atzina sabiedrisko attiecību speciālists Ivo Leitis, traucējis veikt ikdienas darāmos darbus. Pēc tam viņš lūdzis ļaut atlikušās darba dienas stundas strādāt no mājām. Arī. I. Medne atzīst, ka reizēm pēc šādām vizītēm ir grūti sakoncentrēties, bet, par laimi, šādu cilvēku neesot daudz. Pārsvarā visi, kuri zvana vai ierodas paši, ir pieklājīgi un saprotoši. Nesen I. Mednei zvanījis kāds kungs no Latgales, kurš interesējies, kā varētu Igaunijā iegādāties egļu stādus. Uzzinot, ka robeža ir slēgta un apmeklēt stādaudzētavas neizdosies, kungs bēdājies, ka tagad nevarēs dabūt igauņu egles ar mīkstām skujiņām, Latvijā tādu neesot. Savukārt I. Medne brīnās, ka Latvijas–Krievijas pierobežā dzīvojošie nemaz nezina, ka ir slēgta Latvijas–Igaunijas robeža. Viņa domā, ka šis konkrētais gadījums kārtējo reizi apliecina, ka viņi dzīvo citā informācijas telpā, pārsvarā skatoties Krievijas televīzijas kanālus, nevis Latvijas ziņu pārraides.
