Valkas pagasta zemnieku saimniecības “Birzmaļi” saimnieks Ēvalds Platnieks Valkas pusē sabiedrības uzmanības centrā kā viens no veiksmīgākajiem celmlaužiem lielāka vēriena privātajā lauksaimnieciskajā ražošanā nokļuva pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā. Viņa sekmes kartupeļu audzēšanā pamanīja arī valsts mērogā. Par Ē. Platnieku rakstīja lielākās avīzes, viņu intervēja radiožurnālisti. Visu darbības laiku zemnieks ir izcēlies ar savu neordināro domāšanu, kas viņam ļāvusi ne tikai atrast variantus, kā labi nopelnīt, bet kādreiz nostatījusi arī baltā zvirbuļa lomā pārējo lauksaimnieku vidū. 90. gadu krīzē, kad saimnieki, tāpat kā tagad, žēlojās par mazām produkcijas iepirkuma cenām un grūtiem laikiem, Ē. Platnieks palika pie pārliecības, ka ienesīgāku laiku vairs nebūs, jāprot tikai visu pareizi izrēķināt. To viņš stāsta 1992. gadā intervijā “Dienai”.Tagad Ē. Platnieks no produkcijas ražošanas ir atteicies un zemi iznomā citiem zemniekiem. “Lai saimniekotu, bez kredītiem nevar iztikt, bet manos gados ir riskanti kļūt no tiem atkarīgam,” nosaka zemnieks.Ar sertifikātiem mūs apčakarējaVēlējos uzzināt, kā zemnieks šodien vērtē brīvvalstī pagājušos 20 gadus un kādus izdarījis secinājumus. Viņš atzīst, ka pirmie neatkarības gadi visiem bija liels neziņas laiks.“Pozitīvi jāvērtē tas, ka toreiz tirgū viss bija pieprasīts – katrs varēja ražot, ko grib – visu varēja pārdot. Problēmas sagādāja vien tas, ka vēl gluži nenolikvidētās kopsaimniecības negribēja privātajiem ražotājiem atdot zemi, bet tas toreiz bija likumsakarīgi. Tā tas turpinājās, līdz sāka mūs ierobežot. Tad vajadzēja ievērot Eiropas Savienības direktīvas un izvērstā saimnieciskā darbība pamazām saplaka,” atceras Ē. Platnieks. Pēc viņa domām, arī tas bijis likumsakarīgs process. “Tas vēl neveicināja to apstākļu veidošanos, kuru dēļ mēs tagad esam, kur esam. Saimnieciskajā dzīvē lielākās pārmaiņas sākās ar privatizāciju. Tika izdoti sertifikāti, kuriem tolaik nebija pielietojuma, jo nebija vēl sakārtota privatizācijas dokumentācija. Tad sertifikātus atļāva pārdot brīvajā tirgū. Šis darījums nebija godīgs.Liela daļa cilvēku vēl nemaz nezināja, kas tie tādi ir. Dzirdēja vien piedāvājumus, ka tur vai citur tos papīrīšus var pārdot par vienu vai diviem latiem. Daudziem vajadzēja naudu, un viņi sertifikātus arī pārdeva. Pēc mana uzskata, atļaut šos dokumentus laist brīvajā tirgū, kad tiem nav seguma, bija noziegums. Sertifikātus vajadzēja ļaut pārdot vienīgi caur kādu no valsts bankām. Cilvēki, kuri to vēlētos, iesniegtu sertifikātus bankā, saņemtu par tiem valsts noteikto cenu, bet banka tos par kādu latu vairāk varētu pārdot tālāk. Tad nenotiktu tik krasa iedzīvotāju noslāņošanās. Piemēram, divi pensionāri, kuri vairs neplānotu saimniecisko darbību, par saviem 200 sertifikātiem saņemtu vairāk nekā piecus tūkstošus latu, kas ir liela nauda arī tagad. Toties brīvajā tirgū iegūtie 200 lati ātri izkūpēja. Savukārt sertifikātu uzpircēji privatizācijas procesā varēja lēti iegādāties nozīmīgus īpašumus. Tā sākās noslāņošanās. Pēc tās mūsu valstī radās gudrie – bagātie, kuri tika pie varas, un nabagie. Iznākumā lauku cilvēkiem mūžā sūri nopelnītā nauda par sviestmaizi aizplūda projām. To nevar citādi saukt, kā par apčakarēšanu,” secina Ē. Platnieks.Par Bresi labas atmiņasLabas atmiņas viņš ir saglabājis par Edvīna Breša laikiem, jo arī pats skaitās Breša zemnieks. “Toreiz notika pāreja no vienas ekonomiskās formācijas uz citu un sabiedriskais īpašums kļuva par privāto. Tas nebija vienkārši, bet Bresis ar savu politiku un rīcību panāca, ka vienu brīdi laukos varēja teikt: “Nu ir okey!” Protams, tehnika nebija tik moderna kā tagad, bet saimniekot varēja,” saka Ē. Platnieks.Darāmais jānosaka vēlētājiemSavas domas viņam ir par pašreizējiem politiķiem. “Visi tagadējie Saeimas deputāti katrs par sevi patiesībā ir cienījami cilvēki. Daļa sabiedrības viņiem ir uzticējusies un ievēlējusi. Neviens no viņiem no kaut kādas augšas parlamentā bez tautas ziņas nav iecelts. Mēs neesam vienādi un arī deputāti pārstāv dažādas intereses. Lieta ir cita. Pēc manām domām, ja jau deputāti ir tautas kalpi, tad vajadzētu mainīt veicamo darbu uzskaites sistēmu. Tagad partijas izstrādā programmas. Tomēr vajadzētu nevis tām, bet tautai pirms vēlēšanām izstrādāt šādas programmas kandidātiem. Piemēram, vēlētāji ar nevalstisko organizāciju starpniecību var izstrādāt memorandu, kurā ierakstīts, ka vēlēsim tikai tos, kuri pamatskolas bērniem apņemas nodrošināt brīvpusdienas, nesamazināt pensijas, kas ir mūža laikā godīgi nopelnītas, vēl var minēt vēlētāju norādījumus par veselības aprūpi un citām jomām. Tas ir piemērs. Ierakstītajam jābūt kā baušļiem, kuru ievērošana kandidātiem jāapstiprina ar saviem parakstiem, vēlams parakstīties notāra klātbūtnē. Un viss! Paziņojam, ka balsojam tikai par tādu programmu, un, ja to atbalstīs daudzi vēlētāji, kandidātiem nebūs kur sprukt. Vajadzēs vien prasības iekļaut savās programmās. Tam jābūt saprotamam un skaidram kā divreiz divi ir četri. Tāpat skaidram jābūt tam, ka solītā neizpildes gadījumā deputāts par to atbildēs,” skaidro zemnieks. Savas prasības sabiedrība darītu zināmas ar nevalstisko organizāciju starpniecību. Vēlētāji atbilstoši savām interesēm tajās varētu apvienoties un tālāk organizācijas vienotos par kopīgu memorandu, ko izplatītu visos iespējamos veidos. Pēc tam šīs pašas nevalstiskās organizācijas, kas pārstāvētu dažādus sabiedrības slāņus, izlemtu, par kuru partiju vai apvienību balsot. Tagad ir tā, ka tauta pastāvīgi ievēl tos pašus, kuri cilvēkus apkrāpa ar sertifikātiem.Svarīga ir informācijaOtra lieta, kas palīdzētu sabiedrībai un arī valdībai un Saeimai saprast, ko un kā darīt, pēc Ē. Platnieka domām, ir informētība par ekonomiskajām norisēm valstī. “Televīzijā mums rāda visādas hameleonu rotaļas un sazin ko vēl, bet informācijas par norisēm valstī nav. Ar “Panorāmu” un ziņām nepietiek. Vajadzētu darīt zināmu katras dienas bilanci. Cik republikā ienākuši līdzekļi, cik izdots, kā veicas ar PVN iekasēšanu, kur mīnusi, kur plusi. Mēs neko nezinām, tādēļ arī nevaram analizēt. Šīs informācijas un attiecīgas tās analīzes trūkuma dēļ arī esam nokļuvuši pašreizējā situācijā. Kā tad bija? Par nākotni neko nezinājām, bet bankas deva naudu visiem, kuri gribēja, algas bija pietiekami lielas un šķita, ka labie laiki sākušies. Cilvēki sāka domāt, kādēļ mums mocīties vienistabas dzīvoklī, ja varam iegādāties mājiņu vai trīsistabu dzīvokli? Arī automašīnu derētu nomainīt. Mēs taču spējam kredītus maksāt. Zināšanu trūkums neļāva saskatīt turpmāko. Nu esam bedrē. Bankas pārtrauca dot aizdevumus. Deva, deva un vienā dienā krāns bija ciet. Ar to sākās problēmas. Bankas paziņoja, ka neko nav zinājušas. Patiesībā zināja gan, bet peļņas kāre bija lielāka. Pēc manām domām, jau sākumā vajadzēja ierobežot aicinošās reklāmas ņemt aizdevumus, jo cilvēki jau nedevās pēc tiem ar domu nemaksāt. Viņi vadījās pēc savām toreizējām iespējām. Šis process bija laikus jāsāk koriģēt, bet neviens no varasvīriem to nedarīja. Es nezinu, kam tas bija izdevīgi, bet tikai ne iedzīvotāju vairākumam,” apliecina Ē. Platnieks. Vispirms jāatrod cēloņiZemniekam nav saprotama vēl viena lieta. “Presē lasām, ka tādā un tādā amatā kāds saņem gandrīz 100 tūkstošus latu mēnesī. Tomēr attiecīgais darbinieks to ir saņēmis likumīgi, juridiski neviens viņam piesieties nevar. Arī prokurors var pārbaudīt, vai alga nav par lielu, bet neko iesākt nevar. Saņēmējs šos tūkstošus nav zadzis, visi vajadzīgie paraksti ir, viss kārtībā. To pašu var teikt par milzu kompensācijām, kuras izmaksā vadītājiem, kas atstājuši lielu struktūru vadītāja krēslu. Es domāju, ka tā ir legalizēta valsts izlaupīšana un nav jāvaino lielo summu saņēmēji, bet jānoskaidro, kādēļ iespējams tādas izmaksāt likumīgi. Nav jācīnās ar sekām, bet jāatrod cēloņi,” norāda Ē. Platnieks.Valstij nav jāuztur privātbankaViņu izbrīnī, ka mūsu valstī nemācās no kļūdām. “Piedzīvojām, ka bankrotē Banka Baltija. Vai tad nebija mācība? Nē, tik un tā pašvaldībām un citām valsts iestādēm vajadzēja naudu likt Parex bankā, kaut tajā pašā laikā mums ir valsts bankas. Gribētu zināt atbildi uz jautājumu, kādēļ valsts institūcijas neļauj valsts bankām pelnīt un neliek naudu to kontos, ja jau sakām, ka domājam par valsti. Kā man pateica kāda persona no valsts bankas, tas esot bijis politisks lēmums. Kādēļ tā nolemts – tas ir interesanti. Negribu nevienu apvainot, bet garīgi vesels cilvēks tā nedarītu. Protams, ja nav vēl kādas citas intereses, par kurām mēs neko nezinām,” saka Ē. Platnieks. Jāuztver pozitīvās vēsmasRunājot par nākotni, Ēvalds atzīst, ka pašlaik nav tie paši sliktākie laiki. “Ja 90. gadu sākumā sacīju, ka tik labu laiku vairs nebūs, tad tagad es teiktu – kaut mēs vēl dažus gadus varētu dzīvot tā kā pašlaik. Mūsdienās arī visu Eiropas Savienību nomāc lielas problēmas, un pieļauju, ka nākotnē tās vietā var rasties citi valstiski veidojumi. Tomēr plinte krūmos nekad nav jāmet. Zemniekiem jādomā par jaunu kultūru audzēšanu. Tagad par topa kultūru kļūst lini. Tiem tirgus ir plašs. Vienmēr ir tā – kad visu laiku iet slikti, slikti, slikti, tad parādās pozitīvas vēsmas. Tās ir jāuzķer un jāizmanto,” apliecina Ē. Platnieks.
