Kāds vecs poļu pensionārs reiz aizgāja pie sava mācītāja izsūdzēt grēkus.
Kāds vecs poļu pensionārs reiz aizgāja pie sava mācītāja izsūdzēt grēkus.
– Es vēlos izsūdzēt savus grēkus, – iesāk savu stāstu pensionārs.
– Jā, mans dēls, – atbild mācītājs, – es tevi uzmanīgi klausos.
– Tas notika sen, Otrā pasaules kara sākumā. Kādu dienu pie manām durvīm pieklauvēja skaista sieviete un palūdza paslēpt viņu no vāciešiem. Es paslēpu viņu savā pagrabā, un vācieši viņu neatrada.
– Tas taču ir lieliski, mans dēls, tu izdarīji labu darbu! Tas taču nav nekāds grēks!
– Viss ir daudz ļaunāk, – atbild pensionārs. Es viņu palūdzu, lai viņa man par pagraba īri maksā baudā…
– Nu jā… Tie jau bija grūti laiki, un tu tomēr riskēji viņu slēpjot — ja to būtu uzzinājuši vācieši, viņi tevi nošautu. Es ticu, ka Dievs to visu redzēja, izvērtēja labo un ļauno, un tavs grēks tiks piedots.
– Paldies, svēto tēv! Man pilnīgi kā akmens no sirds nokrita! Bet vai es varu jums uzdot vēl kādu jautājumu?
– Protams, jautā, mans dēls!
– Kā jūs domājat, vai man vajadzētu viņai pateikt, ka karš jau ir beidzies?…
