Tāpat kā katru gadu, visticamāk, arī šovakar ne reizi vien atskanēs durvju zvans un bariņš bērnu, jaunāko klašu skolēnu, lūgs saldumus.
Tāpat kā katru gadu, visticamāk, arī šovakar ne reizi vien atskanēs durvju zvans un bariņš bērnu, jaunāko klašu skolēnu, lūgs saldumus. Tā notika arī pirms pāris gadiem, kad dēls atvēra durvis un, ieraugot maskotos vienaudžus, bija tik apmulsis, ka nevarēja izstāstīt nevienu sakarīgu joku, tāpēc bija jāšķiras no tobrīd pēdējiem saldumiem. Nu jau otro gadu kopā ar draugiem viņš pats dodas saldumu medībās. Tas, ka vecāki nav šo importa svētku piekritēji, nevar būt iemesls aizliegt tos svinēt citiem, un galu galā svētku jau nekad nevar būt par daudz, ja tos prot svinēt. Tiesa, visbiežāk saldumu diedelēšana notiek diezgan agresīvi, atmetot jelkādas pieklājības normas. Amerikāņu tradīcijas paredz, ka pārģērbušos saldumu diedelētājus parasti gaida tajās mājās, kuru logos vai pie durvīm ir redzams tradicionālais izdobtais ķirbis ar degošu svecīti. Jauniešiem Helovīns ir kārtējā tematiskā ballīte.
Visu Svēto diena jeb Helovīns pamazām izplatās daudzviet pasaulē, un arī Latvija nav izsprukusi no šo svētku uzvaras gājiena. 31. oktobra naktī pie mums viesojas raganas, spoki, vampīri, vilkači un citi briesmoņi no šausmu stāstu krājumu lappusēm. Šajā dienā lielajās pilsētās daudzviet redzams Helovīna simbols — izgrebts ķirbis ar caurumiem acu un mutes vietā un iekšā degoša svecīte. Lielo pilsētu veikalnieki ātri saprata, ka oktobra pēdējā diena ir laiks, kad var bagātināt preču klāstu, pielāgojoties citzemju tradīcijām.
Jau piektdienas laikraksta “Diena” ielikuma “Dzīvesstils” ēdienu lappusē ir piedāvātas riktīgi labās maltītes, piemēram, asins zupa ar baltajiem tārpiem un smadzenes ar Parmesan sieru. Izejvielas itin parastas, taču ēdiena izskats patiešām kā šausmu filmās.
Latvijā šos svētkus sāka svinēt īru krogos un tajās ģimenēs, kuras te ieceļojušas no ASV, un viņiem šie svētki ir pašsaprotami. Cerams, ka šie svētki Latvijā nekļūs tik nacionāli nozīmīgi kā Amerikā. Helovīns ir viena no vecākajām tradīcijām pasaulē. Tās sākums meklējams pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Ķelti 1. novembrī svinēja Jauno gadu — iepriekšējās dienas vakarā visai ražai bija jābūt mājās, un naktī priesteri svētozolu birzīs kūra ugunskurus, bet no rīta ļaudīm izdalīja oglītes, lai nevienā mājā netrūktu siltuma un lai to aizsargātu no ļauniem gariem. Latvji veļu nakti iztēlojas citādi.
