Gan sajūsma, pārsteigums un apbrīns, gan sapīkums un neizpratne – tik plaša spektra emociju buķeti varēja aizvadītajās brīvdienās redzēt Zemgales galvaspilsētā Jelgavā, kur ļaudis pulcējās vērot 19. Starptautiskajā ledus skulptūru festivālā paveikto.
Festivālam šajā gadā bija izvēlēta tēma “Teātris”. Ik skulptūrā, kuras bija darinājuši 32 profesionāli mākslinieki gan no Latvijas un Baltijas, gan tālākām ārvalstīm, bija kāds akcents, kas apliecināja festivāla tēmu. Kopumā skulptori bija izveidojuši 50 lielākus un mazākus darbus, kuri “atdzīvojās” reizē ar tumsas iestāšanos, kad tika ieslēgti desmitiem prožektoru, kas sāka krāsu rotaļas ledus skulptūru šķautnēs.
Tas noteikti ir jāredz klātienē, tāpēc baudīt teātra atmosfēru uz Jelgavu devās arī “Ziemeļlatvija” kopā ar saviem lasītājiem. Lai noskaņotos uz pareizā viļņa, vispirms devāmies sajust īpašo teātra auru, ko apmeklētājiem piedāvā jelgavnieku slavenā novadnieka teātra tēva Alfrēda Alunāna muzejmāja. Kad bija aplūkota ekspozīcija un pat piemērīts pa tērpam, varēja doties tālāk, lai teātra garu sajustu jau mūsdienīgākā un modernākā izpratnē.
To, ka lietu kārtībā ļoti no svara ir cilvēciskais faktors, lieku reizi nācās vērot arī šā pasākuma laikā. Mūsu, kā ciemiņu, vērtējums par pasākuma organizatorisko pusi nav viennozīmīgs. To, ka darbs ir ieguldīts grandiozs, nevar noliegt. Bet tikpat acīmredzams bija fakts, ka organizatori nebija rēķinājušies ar tik milzīgu interesi, tāpēc pārkārtošanās cilvēku plūsmas organizēšanai nebija uzdevumu augstumos.
Ja festivāla aktīvākās norises un mājupceļa organizēšana notiktu dienas gaismā, kļūmes varbūt varētu nepamanīt. Cita situācija ir tumšajā diennakts laikā. Jārēķinās, ka daudzi cilvēki šajā vietā ir ieradušies pirmo reizi un ka jau turpceļā ir rūpīgi izrunāts un izpētīts, kur būs jānovieto transportlīdzekļi.
Mūsu grupa sastapa trīs pašvaldības policistus, no kuriem vairākums izprata situāciju, ka 70+ ļaudis nevar raidīt uz nekurieni tumšā, sniegotā un apledojušā pļavā, kur vieglo automašīnu gūzmas pašā tālākajā stūrī bija atvēlētas papildu vietas arī autobusiem. Arī laipnais ieteikums – izlaidiet šeit, tad sapulcējieties un zvaniet, lai brauc pakaļ, nudien nestrādā tik lielā ļaužu pulkā.
Otra kļūme – studentu galvaspilsētā nu nevajadzētu būt problēmai noorganizēt jauniešus, kas lieti noderētu milzīgo rindu kliedēšanai, jo apmeklētājiem vienkārši nebija informācijas, kurp doties, lai norises vietā iekļūtu bez vairāk nekā stundu nīkšanas garā rindā. Vienlīdz žēl bija gan gados vecāku cilvēku, gan mazuļu. Nākamais šoka moments bija jau iekļūstot pasākuma vietā – izrādījās atkal vairāku stundu rinda, lai iekļūtu teltī, kur novietotas lielākās skulptūras. Pēc apkārtējo sarunām un komentāriem internetā var secināt, ka Jelgava šogad pazaudēja daudzus potenciālos festivāla apmeklētājus nākamajam pasākumam.
Tomēr jāatzīst, ka mūsu “Ziemeļlatvijas” lasītāji ir nenogurdināmi un nav īgni burkšķētāji, tāpēc, kad nedaudz nosaluši un noguruši devāmies mājupceļā, jau spriedām par nākamo ceļojumu plāniem. Jelgavā atkal ieradīsimies vasarā, kad būs silts un gaišs, lai aplūkotu smilšu skulptūras. Tikpat apņēmības pilni esam doties uz tuvējo Raunu, kur šovasar savā ikgadējā saietā satiksies puķu draugi.
