Tajā Krievijas sabiedrības daļā, kas augstu tur godaprātu, ar pienācīgu cieņu atzīmēja bijušā prezidenta Borisa Jeļcina 75 gadu jubileju.
Tajā Krievijas sabiedrības daļā, kas augstu tur godaprātu, ar pienācīgu cieņu atzīmēja bijušā prezidenta Borisa Jeļcina 75 gadu jubileju. Ar teikto es nedomāju Kremļa oficiāli izrādīto cieņu, bet gan demokrātiskās inteliģences aprindas un daudzus bijušos Jeļcina cīņubiedrus.
Atskatoties uz bijušo, ir pat grūti aptvert, kā viens no kompartijas līderiem kļuva par pastāvēt nespējīgās vecās sistēmas salauzēju un tajā pašā laikā uzstādot augstus demokrātijas ideālus. Lai cik netaisna un netaktiska pret prezidentu savureiz bijusi krievu prese un televīzija, nav neviena gadījuma, kad Jeļcins būtu izrādījis tieksmi ierobežot vārda brīvību. To nozīmīgi pieminēt, jo nekad agrāk Krievijas vēsturē tāda brīvība nav pieredzēta (un netiek pieļauta arī pašlaik). Tomēr mums šobrīd gribas pieminēt Jeļcina īpašo lomu Baltijas valstu ceļā uz neatkarību.
Karjeras ērkšķainais ceļš
Celtniecības speciālists. Sporta meistars volejbolā. Ar kūsājošu enerģiju apveltīts jaunais speciālists. Tā bija bagāža, pirms kļūt par kompartijas funkcionāru. Sākoties perestroika, Gorbačovs vecišķos kadrus sāk nomainīt ar jauniem — Ševardnadzi, Jakovļevu… Par Maskavas pilsētas pirmo sekretāru tiek iecelts enerģiskais apgabala komitejas sekretārs no Urāliem. Kādu laiku televīzijā daudz runā par pārmaiņām Maskavas dzīvē, augumā raženā Jeļcina baltā galva bieži redzama tautas vidū. Bet uzsāktās reformas pārāk sāpīgi skāra veco nomenklatūru, un pretinieki guva virsroku. Pats Gorbačovs neko nedarīja, lai situāciju glābtu, gluži otrādi, apsolīja Jeļcinu nelaist ne tuvu politikai.
Celtniecības ministra vietnieka amats Jeļcinam kalpoja jaunam atspērienam. Kaut ar grūtībām, Jeļcins kļuva par PSRS Augstākās Padomes deputātu, kur darbojās plecu pie pleca ar Andreju Saharovu. Jānis Peters pēc iepazīšanās viņu raksturoja kā liela mēroga personību, atzīstot Jeļcina nepietiekamo orientēšanos kultūras humanitārajos aspektos.
Tāds lāciski robusts, bet krieviski viltīgs viņš arī iegājis vēsturē. Kad 1990. gadā notika Krievijas Federācijas Augstākās Padomes vēlēšanas, Jeļcins kļuva par šīs republikas AP Prezidija priekšsēdētāju, un šajā statusā viņš Barikāžu laikā ieradās Tallinā, lai ar trim Baltijas republikām noslēgtu īpašu līgumu, kas lielā mērā novērsa tālāku asinsizliešanu. Patiess Jeļcina triumfs bija 1991. gada jūnijā, kad viņš kļuva par Krievijas prezidentu. Gorbačovs tobrīd atradās ārzemēs, kur pat žurnālistu klātbūtnē neslēpa savu vilšanos.
Mūsu neatkarības balsts
Dažas nedēļas pirms Jeļcina ievēlēšanas par prezidentu notika ļoti slepena PSRS Drošības padomes sēde, kurā tika apspriesta situācija ar pārtikas rezervēm valstī. Fakti liecināja, ka maizes var pietrūkt veseliem diviem mēnešiem, bet produktu iepirkšanai ārzemēs vairs nebija ne valūtas, ne zelta. Premjers Pavlovs jau tāpat bija atsavinājis gan iedzīvotāju, gan uzņēmumu iekrājumus. Gorbačovs tobrīd bija kļuvis par reakcionāro aprindu ķīlnieku. Hunta gatavojās pučam.
Jaunākā paaudze var daudzas lietas nesaprast, bet tie, kas pieredzēja, tagad visu var salīdzināt ar jaunatklātajiem faktiem.
Pučs sākās 19. augusta rītā ar Ārkārtas komitejas paziņojumu par varas pārņemšanu. Gandrīz trīs dienas televīzijā rādīja baletu “Gulbju ezers”, ko pa brīdim pārtrauca minētās sazvērnieku bandas (krieviski ge-ke-če-pe) paziņojumi, un vienīgi vakara ziņu sižetā, riskējot ar savu dzīvību, diktors parādīja Baltā nama aizstāvības ainas ar barikāžu celšanu.
Todien no rīta Jeļcins miesassargu pavadībā bija ieradies Baltajā namā, lai vadītu pretošanos pučam. Karaspēka daļa pilsētā iebrauca, bet nekādas darbības nesākās. Pučisti nebija domājuši ne par karavīru ēdināšanau, ne tualetēm, tāpēc maskavieši viņus cienāja ar tēju un maizi, faktiski notika brāļošanās. Tad pučisti sūtīja citu karaspēka daļu ar bruņutransportieriem, bet arī tie apstājās pie barikādēm. Jeļcins kāpa uz tanka un aicināja tautu un karavīrus nepakļauties noziedznieku pavēlēm. Vēl pučistu cerības saistījās ar specvienību “Alfa”, bet šie profesionālie slepkavas bija tik nikni par janvārī Viļņā pieredzēto varas nodevību (viens no viņu karavīriem Viļņā tika nošauts no muguras it kā par nepaklausību), ka viņu rīcība nebija galvojama. Un tad jau drīz vien Jeļcina pusē pārgāja veselas divīzijas.
Pučs, kaut nepatīkams, Latvijai nāca par svētību, jo izjauca jaunā Savienības līguma parakstīšanu, kas neatkarības procesu tikai aizkavētu. Un tieši Jeļcins bija pirmais, kurš oficiāli atzina Baltijas valstu neatkarību.
Decembrī Belovežā tika pielikts punkts PSRS pastāvēšanai, un tas arī Jeļcina nopelns, ka impērija sadalījās bez asinīm.
Impēriskie spēki aizvien cerēja uz revanšu, Baltijā joprojām atradās krievu armija. Melnsimtnieku pusē nostājās Krievijas Augstāka Padome ar spīkeru Hazbulatovu un viceprezidentu Ruckoju priekšgalā. Hazbulatovs draudēja Jeļcinu pakārt aiz kājām. Sākās bruņots dumpis, un Jeļcins deva rīkojumu aizsardzības ministram Gračovam Maskavā ievest armiju. Tika glābta demokrātija Krievijā. Un tika novērsti nopietni draudi mūsu neatkarībai.
Šie 1993. gada oktobra notikumi bija ceļš uz jauno Krievijas konstitūciju. Sekoja ASV valdības stingra prasība, un nākamā gada maijā tika noslēgts līgums par krievu armijas izvešanu no Baltijas valstīm.
Pēdējais posms
Arī Jeļcinam praktiski nācās rēķināties ar impērisko spēku ietekmi. Aktuāls kļuva jautājums par Krievijas Federācijas tālāku sabrukumu, un Jeļcins pieļāva aplamību, kas izvērtās par Čečenijas karu. Armija bija demoralizēta un korumpēta. Militārā rūpniecība nepakļāvās privatizācijai, tirgus ekonomika attīstījās izkropļotā veidā. Gaidars un citi liberāļi tika atstumti no varas. Un 1996. gada prezidenta vēlēšanās vēlētāji bija gatavi nobalsot par komunistu kandidātu Zjuganovu.
Priekšvēlēšanu laikā Jeļcins pārcieta piecus infarktus, bet, ignorējot ārstu ieteikumus, turpināja vētrainu kampaņu. Viņu atbalstīja jaunie oligarhi. Gusinskis, Berezovskis un citi miljardieri pašu kontrolētajās televīzijās organizēja nepieredzētu atbalsta kampaņu, un Jeļcins tika ievēlēts atkārtoti. Pats prezidents pēc tam piekrita sirds asinsvadu operācijai.
Turpmākie gadi bija ļoti smagi no visiem viedokļiem. Tikko atžirgusī ekonomika piedzīvoja nepieredzētu cenu kritumu, valsts nespēja atmaksāt parādus. Paša Jeļcina veselība kļuva aizvien sliktāka, brīžam likās, ka viņu kāds nozombējis. Krievijā no jauna aktivizējās visu veidu reakcionāri, kuri nevēlējās pieļaut Baltijas valstu uzņemšanu NATO. Liekas, Jeļcins pat juta sarūgtinājumu, ka Latvija aizvien vairāk attālinās no bijušās metropoles.
Prezidents, atrazdamies pensionāra statusā, acīmredzami atspirdzis un, kā pats apgalvo, pirmo reizi dzīvē jūtas patiesi laimīgs. Domāju, ka vēsture pie viņa kļūdām pieskaitīs neveiksmīgo mantinieka izvēli. Bet ne jau viņš viens bija lēmējs.
