Daudzus gadus aktuāla un sāpīga tēma ir klaiņojoši kaķi un suņi. Nereti ar skumjiem stāstiem par pieklīdušiem dzīvniekiem redakcijā vērsušies mūsu lasītāji. Prieks, ka vienmēr ir izdevies palīdzēt, jo apkārt atrodas labestīgi cilvēki, kuri bijuši gatavi uzņemties rūpes par dzīvo radību. Bet diemžēl vēl vairāk ir tādu cilvēku, kuriem vienā brīdī kļūst vienaldzīgs savu mīluļu liktenis. Kāds dodas uz ārzemēm dzīvot un pamet savu mājas mīluli, citam vienkārši tas apnicis un vairs nav vajadzīgs. Bet kāpēc mēs iedomājamies, ka esam tiesīgi lemt par kaķēnu un suņuku dzīvi un nāvi? Kā teica viens puisis – jebkura dzīvā radība ir radīta dzīvei, dzīvei brīvībā. Par to, ko esam pieradinājuši, mums jāuzņemas ne tikai morāla atbildība, bet arī materiāla. Ja nu tomēr saimnieks atsakās no tālākas dzīvnieka turēšanas, viņam būtu jānodrošina pienācīgi dzīves apstākļi savam mīlulim citur. Arī es ar māsu pirms daudziem gadiem, padzirdējušas, ka kaimiņu mājā dzīvojošajai ģimenei vairs nav nepieciešams takšelis, pieteicāmies viņu paņemt. Vecāki atbalstīja. Nespēju iedomāties, kā var pamest ko tādu, kurš rada dzīvesprieku un vienmēr, asti luncinādams, tevi gaida mājās. Internetā lasīju, ka kādas mājas pagalmā dzīvo septiņi kaķi. Mājas vecākā katru mēnesi vāc no iedzīvotājiem naudu, ko atdod vienai pensionārei, kura šos kaķus regulāri pabaro. Visas kaķenes ir sterilizētas, arī kakla siksniņas ir visiem septiņiem kaķiem. Visi viņus apmīļo. Ja ārā ir auksts, tad minči tiek ielaisti pagrabtelpās. Rūpes par dzīvniekiem var uzņemties dažādi, tikai sākotnēji mums jāmaina sava attieksme.
