Latvieši ir viena no tām tautām, kas arī modernajos laikos nav zaudējusi saikni ar dabu, kuri pie mūžam mainīgās dzīvās dabas meklē ne tikai atpūtas iespējas, bet prot atpūtu apvienot ar materiālo vērtību radīšanu. Laukos vai mazpilsētās dzīvojošajiem šāds dzīvesveids saglabājies kā dabiska nepieciešamība, un par to brīnum brīnās turīgo zemju mazliet snobiskie iedzīvotāji. Šeit jārunā par mazdārznieku tradīciju, kādu, teiksim, angļi vai franči vairs nepazīst. Kaut man nācies iepazīt arī latviešiem radniecīgus un visai aizrautīgus vācu mazdārzniekus. Dažos gadījumos cilvēkus šādai nodarbei mudina tieksme eksperimentēt vai kolekcionēt.
Protams, arī starp latviešiem ir ne mazums profesionālo bezdarbnieku, kuriem liekas grūti apkopt pat pāris jāņogu krūmu, tie ir ļaudis, kuri visvairāk sapņo par laimi uz ceļa atrast portfeli ar naudu. Ne tikai algots darbs, bet arī darbs mazdārziņos vismaz sezonas laikā prasa nemitīgas rūpes un reālu kustēšanos, kas šā tipa ļautiņiem līdzinās neiedomājamām mokām.
Patiesam mazdārzniekam gada tumšie mēneši ir zināms pieklusuma laiks, kad vaļa atskatīties uz iepriekšējo sezonu un vaļa nodoties jauna pavasara gaidīšanai, plānojot un iecerot aizvien ko jaunu. Un nebūs ilgi jāvaļojas pie televizora, jo jau februārī jāgādā vajadzīgās sēklas, jāsēj kastiņās agrajiem dēstiem. Pie viena tad iespējams papildināt zināšanas, palasot attiecīgu literatūru. Un pavērtējot iepriekšējās vasaras pieļautās kļūdas, kad ne vienmēr esam rēķinājušies ar klimata iespējamiem untumiem.
Tālāk par savu personīgo pieredzi aizvadītajā sezonā. Vislielākais gandarījums par siltumnīcu, kur varēju izmēģināt savas astoņas tomātu šķirnes. Klimatiskie apstākļi par divām nedēļām aizkavēja pirmo ražu, tādā veidā saīsinot to brīnišķīgo periodu, kad iespējams ēst tikai pašaudzēto mantu un tieši no krūma. Pēc ilgiem gadiem atkal apguvu senāk pierasto igauņu agro tomātu šķirni ‘Koit’. Augļi garšīgi, bet šī šķirne izrādās stipri ieņēmīga pret lakstu puvi, to vislabāk redzam, kad līdzās aug mūsdienīgas hibrīdšķirnes.
Pateicoties labiem cilvēkiem, biju iemantojis sēklas krievu tomātu šķirnei ‘Dačņik’. Zema auguma, agrīna, iztur nelielu salu bez pieseguma. Izmēģināju audzēt uz lauka, dobi noklājot ar melno agrotīklu. Bet vēsā un mitrā vasara darīja savu, pirmie un paši brangākie augļi gatavošanās laikā sāka plaisāt.
Tādus atlika pārstrādāt pastās un tā sauktajās vīriešu zaptēs.
Pirmo gadu siltumnīcā audzēju brīnumainu papriku, ko raksturo nedaudz sīvi auglīši. Izaug varen kupls un zarots krūms, kas apmetas ar nelieliem zvanveida pipariem. Parasti lieto tikai sarkanus, proti, bioloģiskās gatavības fāzē, jo tad parādās īstais čili pipariem raksturīgais piktums. Tādus pilda ar sieru un sautē – sanāk varen stiprs paēdiens, mani vecie cesvainieši teiktu, ka izkož tārpus vēderā. Novākti zaļi, zvaniņi nogatavojas līdz pēdējam sīkulīšam, un tos var pievienot zupām vai sautējumiem. Laba manta!
No lauku kultūrām pirmo reizi iemantoju ķīniešu sviesta pupiņas, kurām uz paciņas kā pazīšanās zīme ir iņ-jaņ simbols. Augi spēcīgi, pākstis platas, raža liela. Sezonas laikā neizlietotās pākstis rudenī var sažāvēt, no tām izlobīt ļoti skaistas melnbaltas pupiņas, kas patiešām atgādina iņ-jaņ simbolu. Skaistums, kas garšo!
Visiem, kas paši audzē tomātu vai papriku dēstus, nākas izmantot veikalos pērkamos trūdzemes substrātus un nereti gadās nopirkt kaut ko tādu, kas nācis no aizrobežas, piemēram, maisos fasēto vācu “Blumenerde”. Ja piejauc pāris sauju slieku biohumusa, tad labu labā manta mazo dēstiņu piķēšanai. Bet svešzemju substrāts līdzi nes arī svešzemju nezāļu sēkliņas, tādu nav daudz, bet gadās. Bet kopā ar nezālītēm, kuras viegli izraut, gadās arī citi brīnumi. Jau agrāk biju konstatējis, ka līdzās manam tomātam sāk augt bebrukārkliņš, pareizāk sakot, tā pasuga, ko dārzkopji pazīst ar nosaukumu ‘Sunberry’. Pie mums vecos grāvjos nereti aug indīgais bebrukārkliņš, kam ogas sarkanā krāsā. Toties ar melnajām ogām ir īstais ārzemnieks, un šīs “saules ogas” kādreiz tika slavinātas kā līdzvērtīgas upenēm. Esmu mēģinājis audzēt, bet man šim augam uzbruka Kolorādo vaboles ar tādu neatlaidību, ka palika augs bez lapām. Kā jau naktenis ar savu likteni gan dabā, gan kultūrā. Bet tagad man viens šāds augs bija uzdīdzis līdzās paprikai, pēc lapām abas kultūras izskatā nav atšķiramas, tāpēc izrāvu vārgāko. Tikai siltumnīcā atklāju savu kļūdīšanos. Ļāvu, lai aug, un izauga arī varens krūms, nogatavojās daudz melnu ogu, kuras gan ar īpašu aromātu un garšu neizceļas. Bet internetā ikviens var atrast sīkāku informāciju.
Nobeigumā gribu gandrīz vai palepoties ar savu jauno ābeļu šķirni, proti, garšīgu sēklaudzi. Agrāko saimnieku ganībās laikam bija uzdīgusi kāda sēkliņa, auga kā parasts meženis, ko varenās tehnikas lietotāji regulāri aplauza. Pirms gadiem pieciem bija palicis pie zemes pieliekts pusaizlauzts stumbrs un vesela slota atvašu no celma. Nolēmu mežonību likvidēt, izgriezu visus adataiņus, atstājot divas šmaugākas vasas. Nu mana ābelīte auga kā negudra un jau pēc diviem gadiem sāka ziedēt un dāvāja man pirmos desmit ābolus. Bija žēl vienu stumbru likvidēt, un tā arī palika. Tā kā manā hektārā blīvs āderu tīklojums, tad bieži gadās, ka ābelītes tiecas nošķiebties uz sāniem, kā tas redzams fotoattēlā. Bet galvenais, ka āboli ir ļoti garšīgi, atgādina ‘Trebu sēklaudzi’. Tie, kas apveltīti ar sevišķi smalkām jušanām, apgalvo, ka manai ābelei augļiem tomēr miza nedaudz cietāka. Nujā, bet toties šīs mizas dēļ āboli krietni ilgāk uzglabājami. Pagaidām ražo katru gadu. Kādreiz Pēteris Upītis ar velosipēdu apbraukāja Latviju, lai savā kolekcijā pārbaudītu daudzās tautas selekcijas šķirnes, kas pamatos ir ganību norās sadīguši sēklaudži. Es par šo savvaļnieci jūtos tik priecīgs, ka esmu gatavs ikvienam entuziastam vai pat lielaudzētājam piedāvāt potzarus no savas jaunšķirnes. Ar vienu noteikumi – ja šķirne tiks izplatīta ar nosaukumu “Beverīnas sēklaudzis”. Jo slavenais pilskalns taču turpat otrā Vijas krastā redzams.
