Sapni par Ameriku sirdī lolo teju katrs no mums. Tā, nenoliedzami, ir iespēju zeme, atšķirīga un izziņas vērta. Lielās debesskrāpju pilsētas, pārsteidzošie kalni un meži, eksotiskie ezeri un upes, kanjoni un prērijas, tuksneši un geizeri, pasaules slavenības, to iepazīšana pilnveidotu ikviena ceļotāja pieredzi. Sešiem jauniešiem no Smiltenes novada izglītības iestādēm bija šī lieliskā un vienreizējā iespēja. Viņu sapni piepildīja Smiltenes novada dome.
“Jau trešo gadu Smiltenes novada dome organizēja novada skolu jauniešu braucienu uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Šogad ceļazīmi divu nedēļu apmaksātam apmaiņas braucienam uz Čikāgu saņēma seši jaunieši no Smiltenes vidusskolas, Palsmanes un Grundzāles pamatskolas, kurus izvēlējās Izglītības pārvaldes rīkotajā skolēnu atlases konkursā. Skolēnu apmaiņas brauciens uz ASV ir novērtējums par viņu sasniegumiem mācībās un sabiedriskajās aktivitātēs, tas dod iespēju iepazīt jaunus cilvēkus, citādu kultūrvidi, pilnveidot savas valodas prasmes, popularizēt Latviju un iegūt neaizmirstamu pieredzi,” stāsta Smiltenes novada domes sabiedrisko attiecību speciāliste Marita Mūze.
M. Mūze atklāj, ka šogad brauciens tika organizēts sadarbībā ar smiltenieti Lindu Buholti, kura jau vairākus gadus ar savu ģimeni dzīvo Čikāgā un atsaucās sadarbības piedāvājumam, lai arī šajā gadā varētu nodrošināt šādu iespēju novada jauniešiem Kasparam Pakulim, Santai Vinterei, Grietai Stīpniecei, Elīzai Kaupei, Ralfam Jēkabam Rukam un Sanijai Justīnei Ramanei. Kopā ar jauniešiem uz Čikāgu devās pavadošās personas Smiltenes novada domes priekšsēdētājs Gints Kukainis un Palsmanes pagasta pārvaldes vadītāja Tigna Podniece.
Čikāga ir ASV trešā lielākā pilsēta pēc iedzīvotāju skaita, kas atrodas valsts ziemeļaustrumos, Ilinoisas štatā, pie Mičiganas ezera. Ik gadu tā uzņem miljoniem pilsētas viesu – gan iekšzemes, gan ārvalstu. Čikāga ir ļoti urbāna pilsēta, tā tiek dēvēta arī par debesskrāpju pilsētu, jo šeit atrodas otra augstākā celtne ASV un astotā augstākā pasaulē.
“Šogad man un Tignai Podniecei bija iespējams pievienoties braucienam ar jauniešiem un pavadīt šo laiku kopā. Gandrīz divas nedēļas tika aizvadītas Čikāgā, iepazīstot Ameriku, tajā dzīvojošos latviešus un viņu ģimenes. Katra diena Čikāgā bija piesātināta ar iespaidiem, emocijām un informāciju, kura jāuzņem. Tāds bija arī laiks, kuru pavadījām Garezerā. Vieta, kur latvieši plašajā un varenajā Amerikā ir izveidojuši savu Latviju, savu skolu, lai saviem bērniem un mazbērniem mācītu latviešu valodu un tradīcijas. Šo vietu ar savu stāstu īpašu radīja Gunārs Kancs un Vija Viksne,” stāsta Smiltenes novada domes priekšsēdētājs G. Kukainis.
Viņam bija patiess prieks satikt un dzirdēt dziedam grupas “Čikāgas piecīši” Armandu Birkenu, apmeklēt baznīcu, kurā smilteniete Gundega Puidza ir mācītāja, iepazīties ar latviešu skolu un diskutēt ar jauniešiem. “Brauciena laikā bija iespējams mūsu jauniešus iepazīt daudz tuvāk – ir liels prieks par viņiem un pārliecība, ka viņu vecāki var patiesi lepoties ar saviem bērniem,” piebilst G. Kukainis.
Palsmanes pagasta pārvaldes vadītāja T. Podniece stāsta, ka iespēju un pārsteigumu zeme Amerika raisīja dažādas pārdomas. “Mani pārsteidza tas, cik ļoti daudz vecāki dara, vedot bērnus uz dažāda veida pulciņiem un nodarbībām. ASV visi ārpusskolas pulciņi ir par papildu maksu. Varam tikai pamācīties, kā tiek uzturētas attiecības un draudzība starp latviešiem. Tiešām izjutām latviešu vienotību un atbalstu kā ikdienā, tā arī svētku reizēs. Ļoti liels paldies ģimenēm, kurās viesojāmies. Man noteikti ieguvums ir jaunas prasmes, kā uzņemt ciemiņus amerikāņu stilā un iespēja izbaudīt dažādu tautu virtuves. Viens no spilgtākajiem piedzīvojumiem bija iespēja iepazīties ar Armandu Birkenu no “Čikāgas piecīšiem”. Domāju, ka kopā ar skolēniem bijām laba komanda. Novēlu, lai novada dome turpina iesākto un arī citiem skolēniem ir iespēja iepazīt citu valstu kultūras un valstis,” teic T. Podniece.
Smiltenes novada jaunieši ir ļoti pateicīgi pašvaldībai par sniegto vērtīgo pieredzi, kā arī aicina savus vienaudžus uzdrīkstēties un nākamajā gadā piedalīties šajā vai līdzīgos konkursos. Turpretim vietējai pašvaldībai ir svarīgi ieinteresēt jauniešus sasniegt arvien augstākus mācību rezultātus, būt sabiedriski aktīviem un arī attīstīt savu personību, lai nākotnē spētu būt konkurētspējīgi darba devēji vai darba ņēmēji.
Pirms diviem gadiem ieguva ceļazīmi uz Losandželosu
Anete Mālkalne, Valmieras Valsts ģimnāzijas
11.a klases skolniece:
– Manuprāt, katram jaunietim, patiesībā jebkuram cilvēkam, ir savs sapnis par Ameriku. Jā, man bija sapnis, bet nebija nojausmas, ka tas notiks tik ātri. Tagad cilvēki kļūst aizvien mobilāki, ir vieglāk kaut kur aizceļot aizvien tālāk. Man personīgi nebija tādu līdzekļu, jo mēs ģimenē esam daudz cilvēku. Vai nu ceļojam visi kopā, vai neviens. Tā kā tas ir diezgan dārgi, tad apsvēru, ka sapnis par Ameriku piepildīsies tad, kad būšu pati savā dzīvē un izveidojusi savu ģimeni.
Taču iespēja nokļūt Amerika man radās, jau mācoties Smiltenes vidusskolā, protams, to izmantoju. Esmu ļoti apmierināta.
Pieredzes braucienā uz Ameriku devos pirms diviem gadiem, kad mācījos 9. klasē. Mēs divas nedēļas pavadījām Losandželosā. Toreiz iespēja pieteikties konkursam netika ļoti afišēta, taču konkurence tāpat bija ļoti liela. Droši vien, ka arī šogad pieteicās ļoti daudzi. Man šķiet, katram pašam vispirms ir jāsaprot, vai atbilst kritērijiem un ir pelnījis šo braucienu. Es nedomāju, ka
nebiju pelnījusi, bet tolaik man bija ļoti daudz darba, gatavojos olimpiādēm, braucu uz kursiem Rīgā. Mamma bija tā, kas mudināja pieteikties. Aizņemtības dēļ teicu nē. Tomēr pēdējā vakarā uzrakstīju motivācijas vēstuli, izprintēju sekmju izrakstus un iesniedzu. Labi mācīties man ir pašas interesēs.
Šis brauciens bija vienreizēja iespēja! Atceros, ka negatīvais iespaids radās par to, ka no Amerikas puses tas bija ļoti slikti organizēts, vienmēr viss kavējās, bet pieļauju, ka tas bija mūsu latviešu kultūršoks, jo esam tādi diezgan punktuāli, bet citur jau tā nenotiek. Jo vairāk uz dienvidiem, jo cilvēki ir tādi brīvāki, vaļsirdīgāki. Vēl nespēju pieņemt to, ka ēdienu ļoti izšķērdē, neko nekad līdz galam neapēd.
Laikam ejot, es aizvien vairāk novērtēju šo pieredzi, ko guvu. Noteikti gribētu atgriezties Amerikā. Man ar viesģimeni, kurā dzīvoju, joprojām ir ļoti labs kontakts. Sazinos gan ar meitām, gan viņu mammu. Viņi vēlas atbraukt uz Latviju, kad būs pietiekami iekrājuši naudu.
Vai realitāte bija tāda, kādu biju iztēlojusies? Uzskatu, ka viss nāk pēc tam. Tajā brīdī, kad nokļūsti Amerikā, vairāk jūties apstulbis par visu, ko redzi, par to, ka ir šāda iespēja par brīvu nokļūt sapņu zemē, ko varbūt tajā brīdī līdz galam nenovērtē. Bet, atbraucot mājās, sapratu, ka esmu viena no nedaudzajiem cilvēkiem, kuriem šāda iespēja tika dota. Uzskatu, ka tas ļoti paplašināja manu redzesloku un attīstīja angļu valodu.
Tur cilvēki ir ļoti atvērti un runātīgi, ieejot veikalā, man pajautā, kā iet, kā ģimenei, ko tu šodien darīsi. Viņi ir ļoti komunikabli, Latvijā neviens nepainteresēsies par tevi, staigāsi ar savu kokaino seju un nevienam pat neinteresēs, kas tev atgadījies. Bet tur uzreiz kāds pavaicās, vai viss ir kārtībā, vai neesi slims.
Ikvienam skolēnam iesaku vairāk pamācīties papildus, ne tikai izpildīt mājasdarbus. Tas ir to vērts! Pēc savas pieredzes varu aicināt vēl lielāku uzmanību pievērst izglītībai, tostarp olimpiādēm, konkursiem. Mums Valmierā ir papildskolas. Piemēram, mediķu skola, uz kuru brauc pasniedzēji no Rīgas Stradiņa universitātes. Katru mēnesi brauc kāds ārsts, piemēram, pagājušajā gadā pie mums viesojās oftalmologi (acu ķirurgi). Viņi atveda līdzi cūku acis, varējām šūt un griezt, lai, uzreiz praktiski darbojoties, saprastu, vai mūs tas interesē. Savukārt ķīmiķu skolā ir iespēja satikt Latvijas Universitātes pasniedzējus. Akcents tiek likts uz praktiskām lietām, kas rada pārliecību par izvēlēm nākotnē. Karjeras pasākumi šobrīd ir ļoti aktuāli. Izglītoties ir svarīgi jebkurā vecumā. Un, ja nesanāk skolas laikā piepildīt sapni par Ameriku, tad jāturpina mācīties, lai pašiem vēlāk būtu naudiņa, par ko aizbraukt. Mūžu dzīvo, mūžu mācies!
Piemērs visiem,
kas vēlas un uzdrīkstas
Linda Buholte, dzimusi un augusi Smiltenē,
14 gadus dzīvo Čikāgā:
– Plānojot aktivitātes ciemiņiem no Smiltenes, centos iekļaut izglītojošus un visiem interesējošus pasākumus. Tā kā Čikāga ir milzīga pilsēta un piedāvā ļoti daudz katra tūrista gaumei, man palīdzēja pašu skolēnu atsūtītie CV, kas ļāva ielūkoties viņu interesēs. Mēs pabijām lielākajos Čikāgas muzejos, kā “Field Museum”, kur tiek glabāti dinozauru skeleti un Ēģiptes mūmijas, Zinātnes un industrijas muzejā, kur pagrabstāvā var apskatīt un paložņāt pa bijušās vācu armijas zemūdeni. Tāpat ciemojāmies Čikāgas Mākslas muzejā, kurš ir atzīts par pasaulē labāko ar savām mākslas kolekcijām, te atrodas Rembranta, van Goga, Monē un daudzu citu dižgaru mākslas darbi. Devāmies izbraucienā ar kuģīti pa Čikāgas upi, kas čūskveidīgi vijas caur pilsētas centru un dod spilgtu ieskatu Čikāgas vēsturē un arhitektūrā. Izstaigājām Milleniuma parku, kura centrālais apskates objekts ir pupa un tā ir viena no galvenajiem Čikāgas pilsētas simboliem. Tāpat pabijām planetārijā un akvārijā.
Kopumā šo nepilnu divu nedēļu laikā izdevās nedaudz iepazīt katru no skolēniem. Saskatīju daudz kopīga ar viņu un maniem skolas gadiem. Patīkami redzēt, ka vēl joprojām Smiltenē bērni iesaistās daudzos ārpusskolas pasākumos – dzied korī, dejo tautas dejas, mācās mūzikas skolā un piedalās teātra pulciņos. Man ir milzīgs prieks, ka skolēniem ir pieejamas tik daudzas programmas un ka interese nav izsīkusi. Vēlos uzslavēt šos skolēnus, kas ciemojās, viņi visi ir ļoti talantīgi un inteliģenti. Mums kopā bija interesantas sarunas un jautri pavadīts laiks.
Manus pienākumus ļoti atviegloja Smiltenes novada mērs Gints Kukainis, kurš viesojās kopā ar jauniešiem. Viņš bija galvenais šoferis un izvizināja skolēnus uz visiem plānotajiem apskates objektiem un vietām. Jāatzīst, ka bija ļoti patīkami redzēt, ka jauni cilvēki kā Gints ir iesaistījušies Latvijas politiskajā dzīvē, vēl jo vairāk, palikdams savā dzimtajā novadā. Vakaru sarunu laikā Gints stāstīja un rādīja Smiltenes novadā jau padarīto, ieplānoto un vēl tik daudz darāmo darbu. Gints Kukainis ir piemērs visiem Latvijas jauniešiem, ka tie, kas vēlas un uzdrīkstas, var darīt un mainīt Latviju uz labāku nākotni.
Pati esmu dzimusi Smiltenē, absolvējusi Smiltenes ģimnāziju. Dziedāju korī “LIDO”, dejoju Tautas deju ansamblī “Ieviņa”, mūzikas skolā pabeidzu klavieru klasi. Tālāk turpināju mācības Biznesa augstskolā “Turība”. Augstskolas laikā pa vasarām ciemojos Čikāgā, kur jau dzīvoja mamma un māsa. Nekad tā īsti palikt šeit neplānoju, vienmēr atgriezos atpakaļ Latvijā. Pēc augstskolas beigšanas atbraucu un Čikāgā nodzīvoju gadu, taču atgriezos atpakaļ un kādu laiku pavadīju Latvijā. Kad atkal izdomāju paviesoties Čikāgā, uzsāku šeit mācības, sāku strādāt un iepazinos ar savu tagadējo vīru Kasparu. Nu jau šeit esmu 14 gadus, mums ir divi bērni – Gabrella (9 gadi) un Henrijs (6 gadi). Mēģinu arī viņus iesaistīt dažādās aktivitātēs, cik vien tas ir iespējams. Gabriella spēlē klavieres, vijoli, apmeklē mākslas klases, latviešu skolu sestdienās un trenējas volejbolā. Henrijs otro sezonu spēlē hokeju, basketbolu un amerikāņu futbolu.
Es jau 11 gadus strādāju mārketinga kompānijā, kur konsultēju klientus reklāmas jomā,
kā sasniegt mērķus un īstenot stratēģijas tirgū, printējot reklāmas un mārketinga materiālus.
Jāpiebilst, ka jauniešiem bija lieliska iespēja ne tikai apskatīt un iepazīt Čikāgu, bet arī redzēt, kā mēs – Amerikas latvieši – te dzīvojam.
Gribu novēlēt skolēniem sasniegt savus sapņus, būt atvērtiem jaunām pieredzēm un dalīties ar savām zināšanām. Un visam Smiltenes novadam – turpināt iesākto ceļu uz labāku nākotni un pieturēties pie saviem vārdiem, noturot mazo punktu lielajā Latvijā kā “Vietu, kur augt”!
Jaunieši par sajūtām un iespaidiem otrpus okeānam
Kaspars Pakulis:
– Brauciens uz ASV bija pieredzes un notikumu pilns. Tas ļāva man un citiem izprast dzīvi iespēju zemē. Brauciens vienoja gan mūs, gan deva jaunus kontaktus otrpus okeānam. Tiešām jāsaka liels paldies Smiltenes novada domei par šo iespēju. Visspilgtāk atmiņā palikusi hokeja spēle. Fanu emocijas bija pilnīgi citādākas nekā šeit Rīgā. Kaut arī iepriekš par abām komandām zināju ļoti minimāli, spēles laikā es pārtapu par īstenu fanu. “Six Flags Great America” apmeklēšana bija lieliska iespēja man, kam kļūst slikti, jau braucot automašīnā. Ja nebūtu šīs iespējas, es domāju, ka man nākotnē nebūtu vēlmes kaut ko tamlīdzīgu vispār pamēģināt, bet tad biju gatavs uz visu, jo, kas zina, kad es atkal tur atgriezīšos. Jāsaka arī liels paldies ģimenei, kas mani uzņēma – Andrim Balodim un Aigai Osītei, kā arī bērniem. Es jutos tā, it kā būtu daļa no šīs ģimenes – gan no rīta pie brokastu galda, gan vakarā, runājot ar Andri par dzīvi. No šīm sarunām es daudz ko guvu. Arī muzeju apmeklējumi nebija tik garlaicīgi, kā kādam var likties. Mēs bijām uz planetāriju, kas ir kaut kas tāds, ko gribēju izdarīt jau iepriekš (citā valstī), bet toreiz neradās iespēja. Katrs no apmeklētajiem muzejiem sniedza man ko jaunu. Piemēram, es beidzot redzēju mākslinieka Vinsenta van Goga mākslas darbus, kurus iepriekš esmu kopējis, bet tagad bija iespēja redzēt pašam savām acīm. Ļoti īpaši bija iepazīt turienes jauniešus. Lai gan kopā pavadījām tikai vienu vakaru, mēs visi kļuvām par labiem draugiem. Šī tikšanās ļāva izprast, kāda ir dzīve ASV. Iespēja redzēt un izzināt Garezeru ļāva man saprast un novērtēt, cik labi ir šeit, Latvijā, kā arī to, ka nākotnē tomēr labāk ir palikt Latvijā. Liels paldies gan organizētājiem – Maritai un Lindai, gan arī visiem, kas brauca kopā ar mani.
Grieta Stīpniece:
– Pašā brauciena sākumā likās, ka nepilnas divas nedēļas ir daudz, bet beigās tā vien bija, knapi paspējām izpildīt visas savas ieceres un vēlmes Čikāgā. Pirms brauciena es jau zināju, ka Amerika galīgi nav kā Latvija un tur ir citādāka dzīve un cilvēki. Protams, pirmais, kas krīt acīs, ir visa lielums – ēku, automašīnu, ceļu, ēdienu porcijas. Pēc tam ievēroju, ka cilvēki ir daudz laipnāki, jaukāki, izpalīdzīgāki, kas nemaz nelikās uzspēlēti un neīsti, kā tas varbūt būtu licies Latvijā. Brauciena laikā mēs apmeklējām gan izglītojošas, gan izklaidējošas vietas. Man visvairāk patika Čikāgas Mākslas institūts, jo tur bija tādu slavenu mākslinieku darbi kā Vinsenta van Goga, Kloda Monē. Izstaigājot šo muzeju, redzēju dažādu laiku mākslas darbus un skulptūras, kā arī to, kā māksla izpaudās dažādās kultūrās. Brauciens ar laivu pa Čikāgas upi man arī ļoti patika, jo varēja uzzināt par Čikāgas arhitektūru un kā tā laika gaitā ir mainījusies. Elpu aizraujošs skats pavērās no Willis Tower, kur bija “SkyDeck” un varēja vērot Čikāgas debesskrāpjus no augšas. Mēs apmeklējām arī “Chicago Blackhawks” hokeja spēli, kur varējām vērot īstas emocijas, tas bija kaut kas fantastisks! Emocionāli bagāts bija brauciens uz Garezeru, jo tas tiešām bija kā maza Latvija. Pirmā reize, kad varēju balsot Saeimas vēlēšanās, bija Čikāgā, un tas visu padarīja daudz nozīmīgāku. Protams, visas vietas, kuras apmeklējām, – divas skolas, Zinātnes un industrijas muzejs, Field museum, Shedd akvārijs, planetārijs, atrakciju parks “Six Flags” – bija tā vērtas, un tādā veidā guvām jaunu pieredzi un iespaidus. Visa brauciena laikā mūs lutināja silts laiks, kas to padarīja vēl neaizmirstamāku un iespaidīgāku.
Elīza Kaupe:
– ASV guvu neatsveramu pieredzi, kas mainīja manu skatījumu uz lietām dažādās jomās. Interesanti bija tas, ka varējām redzēt, kā dzīvo amerikāņi, nesēžot pie televizora ekrāna, bet gan vērojot visu klātienē. Bija sajūta kā citā realitātē. Patīkami bija sajust, cik cilvēki bija atvērti un laipni bez jebkādiem aizspriedumiem. Mani pārsteidza milzīgās ēdienu porcijas, bet diezgan nepieņemami šķita, ka liela daļa ēdiena tiek vienkārši izmesta atkritumos. Ļoti patika NHL hokeja spēle, jo tajā varēja ļoti labi sajust, cik emocionāli līdzjutēji ir amerikāņi. Ļoti vērtīgs man šķita brauciens uz Garezeru. Biju pārsteigta par Amerikas latviešu apņēmību šo vietu uzlabot un uzturēt. Varēja just, ka Garezers viņiem ir tiešām īpaša vieta, kur tālumā esošie latvieši sanāk kopā un neaizmirst tradīcijas. Paldies Smiltenes novada pašvaldībai, kura sniedza iespēju iegūt šos spilgtos iespaidus ASV.
