Šobrīd daudz spriež par to, kādēļ cilvēki, īpaši jaunieši, atstāj laukus un pārceļas uz dzīvi pilsētā.
Šobrīd daudz spriež par to, kādēļ cilvēki, īpaši jaunieši, atstāj laukus un pārceļas uz dzīvi pilsētā. Paši jaunieši gan uzskata, ka labprāt atgrieztos dzimtajā pagastā, ja viņiem būtu iespēja atrast izglītībai un spējām atbilstošu darbu.
Zvārtavas pagasts salīdzinājumā ar citiem lauku pagastiem nav nekāds izņēmums. Ik gadu tikai retais Ozolu pamatskolas absolvents paliek uz dzīvi ciematā. Skolas direktore Dzidra Švarte atzīst, ka pēc tālākas izglītības iegūšanas gandrīz visi novada jaunieši atrod darbu citur. Vai pusaudžiem lauki ir tik nepatīkami, ka pēc skolas durvju aizvēršanas tūlīt jābēg projām?
Skolēni sevi uzskata par ieguvējiem
Izrādās, tā nav. Gluži otrādi. Vairāki šodienas pusaudži, kuri mācās Ozolu pamatskolā, uzskata, ka salīdzinājumā ar pilsētas mācību iestāžu bērniem ir ieguvēji, jo var dzīvot tīrā un latviskā vidē. Ja vien būtu perspektīva, viņi nekur projām neietu. Par to pārliecinājos sarunā ar Ozolu pamatskolas 9. klases skolēniem Edgaru Apsi, Ilutu Šmaļu un Līgu Pudiņiku. Visi trīs audzēkņi labi mācās un ir nolēmuši izglītību turpināt. Viņi uzskata, ka laukos jaunieši nav diskriminēti izglītības un informācijas ieguves ziņā un uzskats, ka mazās skolas jāslēdz, lai nepieciešamās zināšanas apgūtu pilsētas mācību iestādēs, nav pareizs.
“Lauki nav mirstoša vide, tie ir ļoti dzīvotspējīgi kaut vai savstarpējo attiecību ziņā. Te cilvēki ir saprotošāki un vairāk ieklausās cits citā. Nav problēmu arī ar piekļūšanu internetam. Pilsētas skolās kolektīvs ir lielāks, tādēļ arī attiecības nav tik sirsnīgas. Es uz šejieni atnācu mācīties no Gaujienas vidusskolas, jo turienes burzma ne visai patika. Te klasēs ir mazāk skolēnu, valda lielāks klusums un vairāk var iemācīties,” stāsta E. Apse. Pēc viņa domām, izklaides pasākumu biežums vai trūkums nav būtiskākais kritērijs, lai uzskatītu – laukos ir laba vai garlaicīga dzīve. “Mēs ejam skolā, un tas ir mūsu darbs, kas, tāpat kā pieaugušajiem, strādājot kādā profesijā, jāveic labi,” apliecina E. Apse. I. Šmaļa gan piebilst, ka diskotēkas varētu notikt biežāk, jo bez izklaidēm diezgan grūti iztikt. “Protams, tās nedrīkst kavēt mācību darbu, bet brīvajā laikā es labprāt apmeklētu dejas,” saka I. Šmaļa.
Arī lauku bērni spēj mācīties Eiropā
Skolēni arī attālumu no skolas līdz mājām neuzskata par traucēkli. “Svaigā gaisā 45 minūtes pastaigāties, tas ir tikai patīkami, vismaz man tā šķiet,” skaidro E. Apse.
Pusaudži nepiekrīt, ka tikai no pilsētas skolām var iestāties kādā prestižā mūsu valsts vai ārzemju augstskolā. “Zinu ļoti daudz jauniešu, kuri ir mācījušies lauku skolā, bet vēlāk studējuši ārzemēs. Vieta un skola nav svarīga, ir tikai pašam jāmācās un tad visu iecerēto varēs sasniegt,” spriež I. Šmaļa.
Edgars pēc pamatskolas plāno mācīties Cēsīs par amatnieku, Iluta domā iestāties Smiltenes Centra vidusskolā, bet Līga ir nolēmusi apgūt pavāres profesiju Dagdas profesionālajā vidusskolā. “Man vecākiem ir zemnieku saimniecība. Esmu domājusi, ka varētu viņu iesākto darbu turpināt. Laukos man patīk strādāt un dzīvot. Ja te vēl varētu atrast darbu apgūtā profesijā, tad neko labāku nevarētu vēlēties,” domā L. Pudiņika.
Ja būtu interesants darbs, nekur nebrauktu
Iluta pieļauj, ka no laukiem aizbrauktu ievērojami mazāk jauniešu, ja te varētu atrast nodarbošanos ar augstāko izglītību. Edgars piebilst, ka dažkārt jaunieši aizbrauc arī tādēļ, ka vienkārši ir vēlēšanās mainīt vidi un gūt jaunus iespaidus.
Līga un Iluta atzīst, ka mācību programma ir sarežģīta un daudz jāmācās, lai sekmes būtu labas. Neesot pat laika aiziet uz bibliotēku un paņemt lasīšanai kādu interesantu grāmatu. Viņas nedomā, ka pilsētas skolās mācību slodze ir smagāka. “Katru dienu, ieskaitot darbu skolā, mācībām veltu astoņas stundas,” atzīstas Iluta.
Pastāstu, ka nesen Valkas rajonā sākusi darboties Eiropas Savienības programma “Leader”, kas paredz sagatavot speciālistus jaunu projektu izstrādāšanai, lai pagastos, to skaitā arī Zvārtavā, attīstītu infrastruktūru un ieviestu jaunus pakalpojumus. Ozolu pamatskolas skolēni atzīst, ka tā ir lieta ar perspektīvu, kurā arī viņi nākotnē labprāt piedalītos.
