Bērneļi drīz jau drīkstēs visu, staigās pa galvām. Pilnīgi apriebies visur klausīties, cik nabadziņiem grūti.
“Bērneļi drīz jau drīkstēs visu, staigās pa galvām. Pilnīgi apriebies visur klausīties, cik nabadziņiem grūti. Ir jābūt robežai!” raksta Ieva. Tas ir viens no komentāriem rakstam “Ziemeļlatvijā” par konfliktu Smiltenes jaunajā skeitparkā. Dažas stundas pirms tā atklāšanas trīs pusaudži iekļuva tobrīd slēgtajā teritorijā – ar šķērēm pārgrieza plastmasas saites un atritināja ieejai priekšā aizlikto žoga rulli. Iekļuvuši skeitparkā, viņi tikai vizinājās ar velosipēdiem. Neko nedemolēja. Taču vietējā pašvaldība un policija uzskata, ka pusaudžiem jāsaņem sods.
Vēl komentārs no “Ziemeļlatvijas” mājas lapas, ko raksta Miza: “Tā vietā, lai ar bērniem runātu un mācītu viņus, vieglākais ceļš ir LIKT CITIEM SODĪT… Pieaugušie aizmirst paši savu bērnību un jaunību… Tie jaunieši nav no Marsa atlidojuši, tie ir mūsu… Ar naidu un dusmām vēršoties pret viņiem, neko citu, kā naidu un dusmas pret sevi nesagaidīsim. Mīlēsim taču beidzot savus un arī kaimiņu bērnus, lai cik skaļi un brīžam, mūsuprāt, barbariski viņi neuzvestos” (to gan var nesaprast mamma tai meitenītei, kura skeitparkā nokrita un kurai pār muguru kāds zēns pārbrauca ar velosipēdu).
Pusaudžus nevar ar varu ielikt pieaugušo izdomātajos rāmjos. Viņiem ir pašiem savi noteikumi. To saprotot, tomēr tik un tā jāteic, ka skeitparku pilsētas dome jauniešiem varēja arī neveidot. Visās pilsētās tāda nemaz nav. Labi, naudas sods trijotnei šajā gadījumā ir pārāk bargs nosodījums. Tomēr arī pilsētas dome nav pelnījusi tik negatīvu attieksmi, kāda lasāma vairākos interneta komentāros. Jo galu galā skeitparks taču ir tapis. Un acīmredzot jāizklaidējas tajā piebremzējot.
