Mēdz teikt, ka vasara ir festivālu laiks, kas visbiežāk asociējas ar pasaulē slavenu un pašmāju populāru mākslinieku koncertiem, galvu reibinošām izklaidēm draugu lokā, nakšņošanu teltī un avangarda stila demonstrēšanu. Pavisam citādāks, daudz šaurākā lokā un sirds dziļāks festivāls, pēc kura dalībnieki joprojām jūtas saviļņoti, 12. augustā notika jaunās un talantīgās komponistes Madaras Kalniņas ģimenes mājā Smiltenes pagasta “Ilgās”.
Smilteniešu novadniece Madara Kalniņa sevi plašākai publikai pieteica pērn, rīkojot savu pirmo autorkoncertu Mārupē un Smiltenē. Pēc tā arī uzvirmoja domas par Madaras dienām, kas varētu būt pašas rīkots tautas mūzikas festivāls. “Radoši cilvēki pie izdarītā neapstājas, tā notiek arī ar mani. Reizēm idejas tiešām ir trakas, bet, ja apkārt ir īstie cilvēki, kas atbalsta, tad iecerētais arī piepildās. To varu attiecināt arī uz savu pirmo tautas mūzikas festivālu “Madaras”. Tu jau vari rakstīt mūziku, bet, ja nav sastāva, kas to izpilda, tad notis var ielikt plauktā un tur tās arī paliks. Esmu laimīga, ka man ir cilvēki, kuri priecājas, atbalsta un palīdz. Man personīgi šis bija ļoti gaidīts notikums, pie kura jau no marta bija strādāts pamatīgi, tāpēc ir grūti ietērpt vārdos sajūtas, ko izdzīvoju sestdien,” dienu pēc festivāla “Ziemeļlatvijai” stāsta tautas mūzikas festivāla organizatore M. Kalniņa.
Festivāls “Madaras” sevī ietvēra instrumentālās mūzikas koncertu, kurā uzstājās Ieva Veide (kokle), Agnija Ābrama (flauta), Edīte Upmale (flauta), Aija Linde (alts) un M. Kalniņa (klavieres un sitaminstrumenti), tautas mūzikas koncertu, ko bagātināja jauktie kori “Sonante” un “Vidzemīte”, solisti – Sabīne Krilova (mecosoprāns), Inga Graumane (akordeons) un Aija Bogdane (kociņi). Festivāla kulminācijā ikviens varēja piedalīties gongu meditācijā kopā ar Ingu un Andri Graumaņiem.
Jāteic, ka šis pasākums iepriekš nebija plaši izziņots, iespējams, tādēļ radīja sirsnīgu, ģimenisku un ļoti izjustu gaisotni, jo pulcēja pašus tuvākos cilvēkus un šīs mūzikas cienītājus. Arī pati vietas izvēle – jaunās un talantīgās komponistes ģimenes māja klusā un iekoptā vietā līdzās pilsētnieku mazdārziņiem “Ilgās”. Gatavojoties festivālam “Madaras”, lielu darbu tajā ieguldīja Madaras tētis Uldis, mamma Inga un brālis Sandis. Lai dalībniekiem būtu, kur uzstāties, U. Kalniņš pārsteidzoši īsā laikā uzcēla estrādi, sarūpēja skatītāju solus. Pasākuma ietvaros Kalniņu ģimenes viesmīlību izjuta ikviens, sākot ar laipno uzņemšanu, sarūpēto mielastu, kas atgādināja lielas viesības, un personīgo attieksmi pret katru viesi.
“Smiltenē ir tikai dažas ģimenes, kas šādā veidā var celt sava bērna darba spējas un dzīvi. Madara šobrīd ir sava ceļa sākumā. Tas, ko viņa dara, ir loģiska prakse pēc skolas. Zinot, ka daudziem, kuri pabeidz mūzikas akadēmiju, ir deguni gaisā, apbrīnoju Madaras pieticību, inteliģenci un darba prieku. Šo festivālu mēs, koris “Vidzemīte”, pieņēmām kā pašu par sevi saprotamu – mēs tajā dziedāsim. Madariņa pati vienu brīdi dziedāja korī, joprojām “Vidzemītē” dzied viņas tētis. Jāatzīst, ka mani fascinē Madaras apdares – tās ir tautiskas, neizmainītām un nesakropļotām melodijām. Gluži pretēji – dziļas, ar savu pārdzīvojumu un tajā pašā laikā dzīvespriecīgu inteliģenci,” saka kora “Vidzemīte” diriģente Dzidra Jēkabsone.
Aizkustināts par piedzīvoto “Madarās” ir arī kora “Vidzemīte” dalībnieks smiltenietis Raivis Brolišs. “Dziedot korī, iepazīstot Uldi, Madaru un visu viņu ģimeni, laika gaitā izveidojušās draudzīgas attiecības. Godīgi teikšu, vēl pavasarī neticēju, ka tiks uzcelta skatuve un pats pasākums būs tik īpašs. Darbs, ko te ieguldījusi viena ģimene, ir prātam neaptverams. Mūsdienās ir tik daudz lielu pasākumu, kuros var nogurt no tautas masām. Šis pasākums bija ar sirdi un dvēseli kā sava veida meditācija. Noskaņa veidojās, tiklīdz saņēmām pirmo nošu lapu un korī lēnām iepazinām skaņdarbu. Festivāls tam visam bija kulminācija. Ja Madara jau tagad savos 24 gados gāž kalnus, tad kas būs turpmāk? Novēlu nepadoties, turpināt iesākto un saglabāt savu komponistes rokrakstu, kas mani ļoti uzrunā,” vēl R. Brolišs.
M. Kalniņa ikdienā dzīvo Rīgā, strādā Jaunmārupē un iesaistās dažādos muzikālos projektos. Ģimenes mājas Smiltenes pievārtē ir īsta miera osta. Atbraucot uz tām, aizmirstas ikdienas steiga. Izrādās, ka te var gūt mieru un baudīt mirkli ne tikai pati komponiste, bet arī ciemiņi, kuriem aizvadītajā sestdienā šīs sajūtas radīja viesmīlīgā Kalniņu ģimene.
“No visas sirds esmu pateicīga savai ģimenei un draugiem, kas man palīdzēja organizēt šo festivālu un rūpējās par to, lai viss izdotos. Man bija lieliska komanda. Kā arī paldies maniem muzikālajiem domubiedriem – solistiem, diriģentiem, ikkatram koru dziedātājam par klātbūtni un dalību tautas mūzikas svētkos. Mēs kopā veidojām šos mūzikas svētkus, un mums izdevās. Paldies!” no sirds pateicīga ir M. Kalniņa.
Tam, vai tautas mūzikas festivāls “Madaras” šādā formātā notiks arī nākamajā vasarā, vēl viennozīmīgas atbildes nav. Taču skaidrs ir tas, ka uzņēmīgā smilteniešu novadniece M. Kalniņa vēl liks par sevi dzirdēt.
Madara Kalniņa
Dzimusi 1992. gadā
Absolvējusi Smiltenes ģimnāziju, Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolu, J. Vītola Latvijas mūzikas akadēmiju (klavierspēles skolotājs)
Strādā par klavierspēles skolotāju un koncertmeistari Jaunmārupē, Mārupes Mūzikas un mākslas skolā
Sirdslieta komponēšana
Dzied jauktajā korī “Sonante”, muzicē dažādos sastāvos gan kamermūzikā, gan uzstājas kā soliste
Kompozīcijas jomā sadarbojas gan ar solistiem, gan lielākiem sastāviem
Ko par Madaras Kalniņas festivālu raksta sociālajos tīklos
Ieva Veide: “Jā, tas viss bija fantastiski… Domāju, ka līdzīgā veidā tam vajadzētu turpināties, vienīgi ne tā, ka jūsu ģimenei jāiznes viss smagums un jāveic tik liels ieguldījums. Šī ideja ir tik skaista, laba un ar labām iestrādēm, ka droši to var prezentēt, rakstot projektus un veidojot kādas sadarbības – KKF varētu būt priecīgs šo atbalstīt, vai Smiltenes pašvaldība. Šobrīd tik aktuāla ir ideja kultūru “nest” arī mazajās, no Rīgas tālajās vietiņās, un šeku reku – te ir īsts zelta grauds, lieliska iniciatīva turpmākajam.”
Daiga Deņīsova: “Parasti saka, ka pirmie kaķēni jāslīcina, bet uz šo pasākumu tas nepavisam neattiecas – viss bija nevainojami, perfekti, pat vakara negaiss iederējās, jo ar to vēl vairāk iespiedīsies atmiņās un sajūtās. Man personīgais filtrs par to, kā patika pasākums, ir tirpas ķermenī, un Madaras dienas pasākumā tās mani pārņēma vairākkārt. Novēlu Madaras dienām dzīvotspēju ilgtermiņā un piekrītu Ievai Veidei, ka lielais ieguldījums svētku tapšanā jāsadala uz krietni daudz vairāk pleciem, nekā Madaras ģimenei, par ko, protams, viņiem neizsakāmi liela cieņa un paldies!”
