Andris jaunās darba mašīnas spogulītī vērtējoši apskatīja savu izskatu. Viņš sev patika.
Andris jaunās darba mašīnas spogulītī vērtējoši apskatīja savu izskatu. Viņš sev patika. Jaunais uzvalks derēja kā uzliets. Njā… Un apmeklēt solāriju nemaz nav tik absurda ideja, kā no sākuma likās. “Seja veselīgā, viegli brūnā iedeguma tonī, nav tik bāla, ar zilganiem riņkiem zem acīm kā citiem džekiem no biroja,” viņš prātoja. Andra darbā ārējam izskatam ir liela nozīme – viņš ir tirdzniecības menedžeris un katru dienu tiekas ar ļoti daudz cilvēkiem.
Jaunajam vīrietim jau vairākus mēnešus likās, ka pienācis laiks meklēt citu darbu. It kā jau viss kārtībā, bet kaut kā pietrūka. Andris īsti nevarēja saprast, kas ir viņa neapmierinātības cēlonis – algu palielināja pirms pāris mēnešiem, jaunajā menedžera postenī apstiprināts pirms pusgada, tikai…. Andris klaji neatzinās, bet iekšēji sapņoja par to mirkli, kad uzņēmuma vadītājs pateiks aptuveni šādus vārdus: “Andri, tu esi viens no uzņēmuma labākajiem darbiniekiem. Kopš tu strādā mūsu kolektīvā, organizācijas darbība ieguvusi pavisam jaunus apveidus. Paldies tev par to! Prieks, ka tu strādā ar mums!” Andris kautrējās pat tuvākajiem draugiem atklāt, cik viņam svarīga ir publiski izteikta atzinība, kaut gan pie sevis saprata, ka par labu darbu saņem pieņemamu atalgojumu, kolēģu cieņu un vadības labvēlību.
Tad Andrim piešķīra auto, kura sānus rotāja uzņēmuma logo, un piedevām vēl apmaksāja ceļa un ekspluatācijas izdevumus. Tagad viņš saprata, ka ir novērtēts. Kaut nekādu diplomu un goda rakstu nesaņēma, tomēr saprata, ka auto piešķir kā apliecinājumu – viņš ir labs darbinieks.
