Dzidra Šūpulniece ir darbīgs cilvēks ar daudziem vaļaspriekiem. Viens no tiem ir īpašs, jo dod enerģiju pārējiem.
Dzidra Šūpulniece ir darbīgs cilvēks ar daudziem vaļaspriekiem. Viens no tiem ir īpašs, jo dod enerģiju pārējiem. Tā ir jūra, jeb, precīzāk sakot, aktīva atpūta jūras krastā.
Jau trīs gadus vasarās Dzidra regulāri brauc uz Tūju Vidzemes jūrmalā, kur svaigajā gaisā, saulē un ūdenī bauda veselības kūres, viņas vērtējumā ne sliktākas par sanatoriju procedūrām.
Jūt uzlabojamies veselību
Ar savu vaļasprieku Dzidra aizrāvusi līdzi arī citus smilteniešus un apkārtējo pagastu iedzīvotājus, jo uz jūru viņa brauc kolektīvi. Pati sarunā autobusa šoferi, meklē līdzbraucējus.
Domubiedru netrūkst. Saulainā, siltā laikā autobuss uz Tūjas jūrmalu no Smiltenes dodas pārpildīts. Visiem interesentiem pat nepietiek vietas.
Tas viss sākās nejauši, atceras Dzidra. Kopā ar kolēģi Smiltenes pilsētas domē Aiju Tiļčiku abas sāka rīkot braucienus uz jūru vecākās paaudzes smilteniešiem. Dzidra devās viņiem līdzi. Pēc dažām atpūtas reizēm konstatēja, ka vairs tik ļoti nesāp mugura.
“Pirms tam muguras problēmu dēļ man pat bija operācija. Pēc tās nevarēju ne kārtīgi sēdēt, ne paiet, ne gulēt. Taujāju savai dakterei, vai tiešām labāk palicis tāpēc, ka atpūšos pie jūras. Viņa ieteica turpināt braucienus,” atceras Dzidra.
Viņa domā, ka jūras plusi ir jonizētais gaiss, peldēšanās, pastaiga pa smilšaino pludmali. Dzidra parasti pludmalē neguļ. Viņa pastaigājas gar jūras krastu, lasa viļņu nogludinātos akmeņus un pudeļu stikliņus.
“Agrāk pat baidījos pie jūras apgulties, jo pēc operācijas bez citu palīdzības nevarēju piecelties. Kādam vajadzēja aiz rokas vilkt mani augšā. Kad ravēju dārzā, nometos rāpus, bet pēc tam piecēlos, balstoties pret kapļa kātu.”
Jūra dod enerģiju, lai cilvēks uzplauktu
Šovasar Dzidra smilteniešu iecienītajā Tūjas jūrmalā atpūtusies vairāk nekā 10 reižu. Tie visi bijuši viņas organizētie kolektīvie braucieni vismaz reizi nedēļā. Tā Dzidra iegūst enerģiju ilgākam laikam.
Pavasarī pēc garajiem ziemas mēnešiem paziņas viņai teikušas: “Tu slikti izskaties!” Savukārt vasarā Dzidra viņu vērtējumā izskatās labi, pat uzplaukst. Ir nosauļojusies brūna, kaut gan ne dēļ iedeguma brauc uz jūru. “Iedegt es varu tepat, mājās,” pati atzīst. “Man vajag jūras gaisu, pastaigu pa jūrmalas smiltīm, kas izmasē kāju pēdas. Vajag peldēšanos jūras viļņos. Tas viss nāk par labu veselībai. Tā ir taisnība, ka pavasarī pēc ziemas mēnešiem jūtos pilnīgi sabrukusi. Aizgāju pat pie daktera meklēt zāles. Taču visus medikamentus dzert nevaru, jo man ir alerģija. Atliek meklēt dabisko ceļu — jūru, fiziskas aktivitātes. Piemēram, uz darbu braucu ar velosipēdu. Tas esot ieteicams mugurai. Tikai nedrīkstu krist, braukt pa bedrēm, kas var dot triecienu. Risks ir, bet es riskēju.”
Dzidra iesaka arī citiem braukt atpūsties uz jūru. Viņa ņem līdzi meitu Lindu un mazmeitu, dēla Naura meitiņu Nitu.
Protams, peldēties var arī ezeros vai upēs. Taču Dzidrai nepatīk peldēties ezerā. Viņai ir ļoti bail no čūskām, jo tās, tāpat kā cilvēki, karstajā vasarā meklē veldzi ezeros. “Ja man kāds nobļautos “čūska!”, es laikam noslīktu ar visu peldēt mācēšanu. Vēl man ir bail no dēlēm. Nepatīk arī tas, ka ezeros ir dūņas,” saka jūras fane un jūsmo par jūras dzidro ūdeni. Ja kaut kur krastā ir aļģes, var sameklēt citu, tīrāku vietu.
Dzidrai jūra vislabāk patīk laikā, kad ir viļņi un silts ūdens. Tad peldēšanās esot dabas sagādāta masāža, par kuru nav jāmaksā. “Ja Smiltenē būs peldbaseins, es būšu viens no tiem klientiem, kuri to apmeklēs,” sola Dzidra.
Atpūtas sezonu pie jūras viņa noslēdz tad, kad jūrā ūdens kļūst auksts un vairs nevar peldēties.
Vaļasprieka ir gana arī izstādēm
Dzidrai ir arī citi vaļasprieki. Smiltenē un dažos pilsētai tuvējos pagastos pat sarīkotas izstādes ar viņas darinātajām apsveikuma kartiņām un ziloņu figūriņu kolekciju, kurā ir gandrīz 300 ziloņu. To sencis kolekcijā ir uzdāvināts pulkstenis ar snuķi.
Apsveikuma kartiņas Dzidra darina no dažādiem materiāliem un dažādās tehnikās. Piemēram, šobrīd akcents ir no papīra izgriezts zieds. Sākumā viena rotājuma pagatavošanai rokdarbniece patērējusi aptuveni trīs stundas. Tagad septiņās stundās top desmit papīra puķu.
Toties ne adīt, ne tamborēt tik cītīgi kā agrāk Dzidra vairs nevar jau minēto muguras problēmu dēļ. Toties no iepriekšējiem gadiem mājās saglabājušies daudz rokdarbu. Arī tagad patīkot pētīt paraugus adīšanas vai tamborēšanas žurnālos.
“Man tikai vajag vienu reizi redzēt, un es daudz ko varu dabūt gatavu,” saka Dzidra. Viens no viņas pēdējiem rokdarbiem ir kāzām darināts dekors. Starp kalmēm koka rāmī iepīti, it kā ieausti brūklenāji un mellenāji. Sākumā rokdarbniece saņēma vedējmātes pasūtījumu darināt kāzu plakātu. Taču Dzidra tādu lietu neatzīst par latviešu tradīciju. Par dekoru no dabas materiāliem esot priecājušies gan vedēji, gan citi kāzinieki.
Rotaļājās ar krāsu zīmuļiem
Dzidrai patīk zīmēt, veidot dekorus un noformēt jau kopš bērnības. Viņa uzauga septiņu bērnu ģimenē. “Bērnībā mums galvenā rotaļlieta bija rūtiņu burtnīcas un krāsu zīmuļi. Gandrīz visu dienu zīmējām. Savus vecākus gan neatceros redzējusi to darām. Tēvs bija liels rokdarbnieks. Pats taisīja apavus, zirglietas — ko nu katrreiz saimniecībā vajadzēja. Mamma adīja. Mūs, bērnus, mācīt gan viņai nebija pacietības. Mani adīt iemācīja vecākais brālis,” atceras Dzidra.
Pasmi strādāt rūpīgi, precīzi viņai, vēl jaunai meitenei, ieaudzināja arī skolā. “Mazajā Mežoles skoliņā mums bija ļoti labs skolotājs Jānis Runcis. Viņš mācīja glītrakstīšanu. Ja sasteidzām, kaut līdz pēdējai lapai tikuši, skolotājs lika pārrakstīt visu burtnīcu. Nolika priekšā par savu naudu nopirktu burtnīcu. Pārējie bērni gāja ārā spēlēties, bet tas, kurš nebija rūpīgi veicis darbu, sēdēja klasē un strādāja.”
Pēc pamatskolas absolvēšanas Dzidra iestājās Valmieras arodskolā. 18 gadu vecumā ieguva audējas, šķērētājas un nītītājas amatu. Tomēr stikla šķiedras rūpnīcā nestrādāja. “No putekļiem radās alerģija. Obligātos trīs gadus strādāju kopmītnē par komendanti. Tie gadi man bija dzīves augstskola. Redzēju tik daudz gan laba, gan slikta, kā cilvēki dzīvo. Pēc tam apprecējos ar Juri. Atnācām dzīvot uz Brantu pagastu,” atceras Dzidra.
Vēlāk dzīve ievirzījās tā, ka darbs Dzidrai vienmēr bijis saistīts ar cilvēkiem. Tagad viņa strādā Smiltenes pilsētas domē par telpu uzraudzi, bet savu vaļasprieku piepilda, rīkojot kolektīvam kopīgus pasākumus.
Veids, kā garšīgi pagatavot sēnes
Viesojoties Dzidras un Jura mājās Brantu pagasta Vidzemītē, redzams vēl viens ģimenes vaļasprieks — glīti iekopts dārzs. Vēl Dzidari patīk gatavot ēst. “Man patīk darboties virtuvē. Tikai nepatīk traukus mazgāt un māju tīrīt,” pati piebilst.
Dzidras firmas ēdiens ir sēnes savā sulā. Guļot Gaiļezera slimnīcā Rīgā, ar tām cienājusi mediķus. “Dakteri gandrīz rindā nāca un prasīja, kā es taisu,” viņa joko.
Sēnēm savā sulā vajag bērzlapes, vislabāk mazos poķīšus. Novelk mizu un rūpīgi notīra no gružiem. Katlā ielej pavisam nedaudz ūdens (aptuveni vienu līdz divas glāzes). Sēnes liek katlā vārīties un kārtīgi apkaisa ar sāli. Ūdenim pieliek cukuru, etiķa esenci, lauru lapas un piparus. Sēnes savā sulā vāra aptuveni 20 minūšu. Stikla burkās saliek daudz ķiploku un diļļu. Sēnes tūlīt pēc vārīšanas saliek burkās. Tās aizvāko (jāskatās, lai vāciņi nebūtu no metāla). Burkas apgriež otrādi, līdz tās atdziest. “Ļoti garšīgi. Mēli var norīt!” jūsmo arī pati saimniece.
Šopavasar savā dzimšanas dienā Dzidra cienāja darba kolēģus ar kartupeļu biezputras “cūciņu”, kas gulēja sautētos kāpostos. Hedvigas Kundzes Avīzē nolūkoto recepti Dzidra pirmo reizi izmēģināja Ziemassvētkos un atzina par labu. “Man vispār patīk vākt materiālus par tradīcijām. Visu, ko atrodu, salieku mapēs. Tajās ir par Ziemassvētkiem, Lieldienām un citiem svētkiem”.
Labāk iekost pirkstā vai kasīties?
Dzidra piekodina, lai tikai nerakstu par viņu pārāk daudz laba.
“Kāpēc? Esmu diezgan kašķīga. Nekad neļauju sevi par muļķi pataisīt, un man nepatīk, ja kāds citus cilvēkus netaisni nomelno. Pasaku, ko domāju. Dažreiz tas ir labi, bet dažreiz — slikti. Tad padomāju, — būtu labāk iekodusi pirkstā, nevis kasījusies,” pati atzīst.
Šobrīd Dzidra ir sašutusi, ka “Lattelekom” viņas ģimenes mājās nomainījis parasto telefona aparātu pret fiksēto mobilo tālruni, kas darbojas ar elektrību. Viņas vīrs, uz kura vārda ir tālrunis, ir parakstījies par aparātu nomaiņu, tomēr Dzidra tai nepiekrīt. Viņa apsver parakstu vākšanu protesta vēstulei, jo arī citi Vidzemītes iedzīvotāji neesot apmierināti ar izmaiņām.
“Man dzīvē bijuši vairāki gadījumi, pēc kuriem secinu, ka cilvēkam pašam ir jācīnās par savu taisnību,” uzskata Dzidra.
