Kad sākas ievu laiks, uz Gaujas parādās plostnieki. Arī šogad pie Spicu tilta kūpēja ugunskurs un vīri, jaunieši, sievas un meitenes gatavojās ceļojumam pa upi uz plostnieku galvaspilsētu Strenčiem.
Tur trešdien plostniekus satika “Ziemeļlatvija”. Atbildīgais par braucienu Romāns Polītis pastāstīja, ka šogad plānots plosts ar 12 plenēm un divas trešdaļas no tā jau sasietas un sagatavotas braucienam.
Šogad ūdens Gaujā netrūkstR. Polītis uzmanīgi pārlaiž profesionālu skatienu Gaujai un nosaka: “Šopavasar būs ātrs brauciens, jo upes straume kļuvusi ātrāka. Arī ūdens līmenis cēlies, kas ļaus tikt pāri mazākiem šķēršļiem.” Pats viņš šogad pirms brauciena nav apskatījis veicamo trasi, bet paļaujas uz upi. “Kā tā mūs nesīs, tā brauksim. Upes augšpusē bieži lija, tādēļ arī ūdens netrūkst,” skaidro R. Polītis. Ieradusies arī grupa holandiešu, bet R. Polītis zina stāstīt, ka vakarā būs vēl itālis, bet nākamajās dienās uz plosta kāps poļi un vācieši. Uz plosta būs galvenokārt strencēnieši, arī tie, kas dzīvo ārpus pilsētas pie Gaujas. Kā ik gadu uz plosta atradīsies laikraksta “Ziemeļlatvija” darbinieki. Plostnieks domā, ka šķēršļu novākšanai ņems līdzi tikai motorzāģi. Vairāk nekas nebūs vajadzīgs.Daba kā vienmēr saspītējusies tieši uz Plostnieku svētkiem. Lietus gan nedaudz pierimis, bet tagad pār upi pūš auksts vējš. Tomēr daudzus, kas nav pirmo gadu uz plosta, šādi apstākļi nenobiedē. Lai vīriem nezustu spēki, par to rūpējas pavāre Rita Treisnere, vārot pupiņu zupu. “Tā ir visīstākā plostnieku zupa. Pupas dod spēku. Mājās, kur istabas nav lielas, šo zupu neiesakām daudz ēst, bet uz plosta, kur vēji staigā, var ēst, cik grib,” ar humoru stāsta R. Treisnere un piebilst, ka cilvēki bijuši ļoti atsaucīgi, saziedojot visus nepieciešamos produktus, lai plostniekiem zupas nepietrūktu.Atkārtoti ar plostu brauc arī vairāki Strenču vidusskolas skolēni. Edgars Rasputnijs atklāj, ka braucienā dodas jau ceturto reizi. “Man patīk viss – gan daba, gan atmosfēra, kas valda uz plosta,” saka E. Rasputnijs.
Visgrūtākais ir sasiet plostuTikmēr pieredzējušie vīri ar āķiem aizķer un grūž no kraujas ūdenī pēdējos baļķus, lejā tos sien kopā citi braucēji. Pats vecākais plostnieks Andris Pliskavs uzskata, ka vissarežģītākais ir plosta sasiešana. Pats viņš ar plostošanu virzīšanu pa upi nodarbojas no 1967. gada. “Atgriezos no dienesta armijā un devos uz plostiem. Toreiz tos pludināja no Lejasciema uz Baltezeru. Mans uzdevums bija atbrīvot baļķus, kas aizķērušies aiz kokiem. Pēc gada plostošanu sāka likvidēt, tad atgriezos Strenčos, kur esmu dzimis un uzaudzis,” stāsta A. Pliskavs.Holandietis Valentīns stāsta, ka ar plostu brauc jau otro reizi un šogad ir paņēmis līdzi arī draugus. “Gauja ir ļoti skaista upe. Holandē arī daudz upju, bet tās veidotas mākslīgi. Šeit tā ir dabīga, un tas ir gluži kas cits. Man ļoti patīk Latvija,” secina Valentīns.Šorīt sasietais plosts ar pašiem pirmajiem braucējiem uzņēma kursu uz Strenčiem.
