Skolas bērniem ir sācies vasaras brīvlaiks. Tas nozīmē, ka viņiem ir lieli prieki, bet vecākiem – raizes, kā trīs vasaras mēnešus nodarbināt bērnus un gādāt par viņu drošību. Nenoliedzami, paveicies tām mammām un tēviem, kuriem pieskatīt bērnus palīdz omītes un opīši vai lauku radi. Taču jāatzīst, ka mūsdienās tā ir diezgan ekskluzīva iespēja vasaras brīvlaiku pavadīt laukos. Tiem bērniem, kuriem jādirn uz pilsētas akmeņiem, diemžēl nav diez cik lielas izvēles, kā dienu pavadīt saturīgi ar pievienoto vērtību. Protams, kādu laiku bērniem jāļauj atpūsties, kārtīgi izgulēties un palaiskoties, taču drīz vien viņiem arī tas var apnikt, tāpēc var rasties daudz un dažādu plānu, kā interesanti pavadīt laiku. Un ne vienmēr šie plāni var iepriecināt pieaugušos, tāpēc jātur acis un ausis vaļā, lai zinātu, ko bērni dara un ar ko tiekas pieaugušo prombūtnes laikā. Atceroties savu pamatskolas un vidusskolas laiku, jau kopš trešās klases vienu mēnesi visi bērni strādāja darba nometnē, bet vidusskolas laikā – tādā pašā darba nometnē ar skanīgu nosaukumu – Lotoss. Tātad kopš deviņu desmit gadu vecumu katru vasaru mums bija jāpieveic bezgala garas biešu vagas. Toreiz tā tiešām likās baigā katorga – vienai pašai klusumā un vientulībā ar lielu, asu kapli no nezālēm atbrīvot cukurbietes. Lai nebūtu jāravē pašā dienas vidū, kad saule cepina kā uz pannas, daži domubiedri cēlāmies četros no rīta, lai jau piecos kopā ar pirmajiem cīruļiem būtu vagā. Tolaik es tos bezbēdīgos čivinātājus pat apskaudu, jo viņi bija brīvībā, bet man kā bērnam šķita, ka tas ir diezgan netaisnīgi, ka jāravē kolhoza bietes. Bet nekas, izturējām. Bija jāiztur, jo pēc darba pēcpusdienā parasti visi kopā gājām peldēties, organizējām disenes ar tolaik populāro itāļu izpildītāju dziedātajām dziesmām, kā arī mielojāmies ar saldējumu.
