Saulainais laiks tā vien vedina doties laukā un izbaudīt spirgto pavasarīgo gaisu, tāpēc kādu pēcpusdienu devos pastaigā no Raiņa ielas Valkā. Beidzoties Raiņa ielai, uz pašas robežas redzama diezgan noplukusi robežbūdiņa, kas tā vien prasās pēc uzfrišināšanas. Pēc sniega nokušanas arī apkārtne izskatās visai nožēlojama – tikai Varžupītē bez bēdu plunčājās pīles. Neviļus prātā iešāvās doma, ka diezin vai nezinātājs saprastu, ka šajā punktā ir Latvijas – Igaunijas robeža. Vietējie to zina, un šis fakts vairs nav nekas īpašs, jo ilgus gadus staigājam no vienas pilsētas uz otru, to pieņemot kā pašu par sevi saprotamu. Taču patiesībā šī vieta tik tiešām ir unikāla, un, ja sakoptu apkārtni, ne tikai tūristiem, bet arī vietējiem būtu prieks. To, ka šo ielu un arī robežas sakārtošanas jautājums nav vienaldzīgs Valkas novada domei, uzzināju, regulāri piedaloties Valkas novada domes rīkotajās sanāksmēs un sēdēs. Kā izrādās, pašvaldības vadītājs Vents Armands Krauklis kopā ar Kalevu Herku no Valgas mērijas kopīgi nolēmuši pārliecināt Latvijas – Igaunijas sekretariātu, kas atrodas Tartu, ka tas ir valstiski svarīgs pasākums. Piekrītu tam, jo daudz efektīvāk būtu, ja Latvijas un Igaunijas valsts piešķirtu līdzekļus šīs robežzonas sakārtošanai ar kopīgas gājēju ietves izveidošanu, ar kopīga laukuma izveidi, kur plānots uzstādīt gan lielās šūpoles, gan arī izveidot terases dažādu kopīgu dvīņu pilsētu pasākumu rīkošanai, ar Valkas tirgus paviljona pārveidi, kur varētu iegādāties suvenīrus un mājražotāju darinājumus, nevis tiktu vilcināts laiks, lai uzrakstītu projektus, izstrādātu tehniskās skices, par to visu samaksājot lielu naudu, bet galu galā naudu šim mērķim neiegūt. Jāatzīst, tas būtu diezgan skumji, tāpēc tik tiešām jātur īkšķis, lai iecerētais izdotos.
