Balto dūmu gaidīšanā virs Vatikāna sevišķi drudžainu nepacietību izrādīja Maskavas ziņu kanāli. Likās dīvaini, ka par katoļu pasaules iekšējām norisēm tik ļoti interesējas īsteni pareizticīgie, kuriem savu problēmu blāķiem. Tomēr tagad jāatzīst, ka pāvesta Franciska ievēlēšana var kļūt par simbolisku notikumu, jo vismaz katoļu augstākajā vadībā tiek iezīmēts pagrieziens citā domāšanas paradigmā, protams, ka zelta spīdums un milzu bagātību uzkrāšana galu galā noved pie garīga strupceļa. Ja katoļu baznīca patiešām spēs kļūt par nabago un pazemoto patvērumu, tad varam sagaidīt ticīgo rindu vairošanos daudzās valstīs. Te jāatceras, ka kristīgās baznīcas sākumos tieši nabadzīgie tautas slāņi veidoja pirmās Kristus sekotāju draudzes, kamēr turīgā sabiedrības elite tam pretojās. Personīgi negribu cildināt vienu kristiešu konfesiju vairāk par citām, bet tā sauktās kristīgās vērtības šajā vēsturiskajā situācijā var izrādīties nopietns aizsargvalnis pret agresīvo islāmu.
Pāvests, saprotams, nevar pabarot trūkumcietējus, viņš var dot tikai cerību. Un sabiedrībai kopumā viņš var likt kaut nedaudz pārdomāt, cik aplam greiza ir patērētāju sabiedrības filozofija.
Ir arī politiķi, kuri popularitāti iemantojuši trūcīgo ļaužu slāņos. Tikai jāatzīst, ka politiķiem rūpes par trūcīgajiem visbiežāk ir populisms, kā tas vērojams, teiksim, Venecuēlā, kur Ugo Čavesu plašas tautas masas dievina arī pēc nāves. Venecuēla vienmēr bijusi zeme, kur nabago procents ļoti liels, tāpēc Čavess savu autoritāti balstīja uz izpatikšanu tieši šim elektorātam. Tika ar likumu pazeminātas pārtikas produktu cenas, un tas nekas, ka pārtika pēc tam veikalos pazuda, jo bija iegansts sabotāžā vainot bagātniekus. Gandrīz kā 1940. gada vasarā, kad Krievijas vēstniecība piespieda Kirhenšteina valdību dubultot strādnieku algas – un divu nedēļu laikā visi veikalu krājumi tika iztīrīti.
Latvijā dominē kašķi
Negribu pievienoties mūsu vadošajiem preses un TV žurnālistiem, kuri drebēt dreb priecīgās gaidās, sak, nupat būs, nu tik būs. Kas būs? Vienalga, pilnīgi vienalga, ka tik būs kāda krīze, kāds skandāls, kaut vai valdības krišana.
Bet notikumus aizvien vairāk ietekmē gaidāmās pašvaldību vēlēšanas. Un atrodas naudas devēji Lato Lapsam, lai pieredzējušais provokāciju meistars tautai pasviež kārtējo smirdbumbu. Nekad neviens Lapsas apsūdzētais nav ne tiesāts, ne izraisījis prokurora interesi, Lapsam pietiek sacelt troksni, saņemt čunguru naudas, lai varētu apceļot kārtējo Zimbabvi vai Ziemeļkoreju. Re, pret Saskaņas centru gan nevarot neko bilsts, jo neesot nauda saziedota. Un bīstami arī, viens taisnības karotājs jau dabūja pa galvu – lai neķeras klāt svētajam Nilam.
Tikmēr ar tautas gavilēm Saeimā ievēlētā Reformu partija tiktāl iestigusi reformēšanā, ka sācies politisks strupceļš. Pavisam neciešams kļuvis ministrs Sprūdžs, kurš ar joni grib jaunu administratīvo reformu. Nekad neesmu saskatījis īstu jēgu novadu dibināšanai, un tagad, kad Latvijā ir 119 novadu domju priekšsēdētāji, nav saprātīgi cerēt, ka pēkšņi kāds labprātīgi šo godu atdos kaimiņam. Pienāks laiks, un mazskaitlīgie novadiņi paši būs spiesti apvienoties, vajadzīgs tikai sagatavot attiecīgus likumus.
Mazliet sašļurgušas izskatās mūsu varasvīru iestādes, jo nekādi nespēj apklusināt tos spēkus, kas tīšuprāt vairo šķelšanos sabiedrībā. Kas latvietim svētums, tas cittautietim kā sarkana lupata bullim. Cilvēki skaitās piederīgi Latvijai, bet prezidenta aicinājumus uz izlīgumu dzird tikai viena puse. Te jāpiebilst, ka abās pusēs karojošos veterānus izlīgumam aicināja jau deviņdesmito gadu sākumā Vilis Krūmiņš.
Velti runāt par integrāciju ar cilvēkiem, kuri nejūtas īsti iederīgi Latvijas valstī. Nekāda Eldorado jau nav mūsu Latvija, bet gribas atgādināt kādu krievu klasiķa atziņu. Aleksandrs Puškins, būdams nemierā ar carismu un dzimtbūšanu, ir sacījis (citēju pēc atmiņas): “Es dziļi nicinu savu tēvzemi, bet man nav pieņemami, ka šo nicinājumu ar mani grib dalīt sveštautieši.”
Krievijā impērists Rogozins kļuva populārs, sveštautiešus raksturodams ar vārdiem “ponajehaļi tut” – to var tulkot kā “sabraukuši te šādi tādi”. Bet tie sabraucēji, kas Maskavā slauka ielas, savu kārtību parasti necenšas iedibināt.
Apmulsums Kremļa gaiteņos
Krievijai nekad nav trūcis naudas, lai finansētu nelietības Latvijā. Tas nekas, ka pašiem bikšdibens caurs. Vienubrīd Kremļa polittehnologi jutās apmierināti, jo ielu protesti pieklusināti, Putins ievēlēts uz nākamiem sešiem gadiem. Bet nu sākas pavisam nekontrolējami procesi, jo savēlētie Valsts domes deputāti savā paklausībā Kremļa pavēlēm kļūst par provinciālas operetes trupu. Kolīdz kāds deputāts pleš muti, tā nenosmieties. Vara sāk graut pati savu autoritāti, jo tik ņirdzīgus smieklus laikam nav piedzīvojusi neviena cita valdība. Komentētāja Ševcova vairs nerunā par stagnāciju, bet gan par īstāko varas agoniju, kas ar policejiskām metodēm gan var turpināties gadiem ilgi. Pati lielākā problēma tā, ka Putina pasargāšanai vajadzētu padzīt Valsts domi, bet vara pašlaik baidās no jaunām vēlēšanām. Vienlaikus tiek meklēts kandidāts, kurš vajadzības gadījumā spētu turpināt Putina kursu bez paša Putina. Medvedevs nederot, jo pārāk inteliģents. Tiek minēti Šoigu, Sobjaņina vai pat Rogozina uzvārdi. Iespējamas izmaiņas satrauc visus tos, kuriem tuvība Putinam nozīmēja piekļuvi milzu bagātībām.
Runas par ekonomikas izrāvienu pagaidām jāatliek, jo krīze skārusi gan Eiropu, gan Ameriku. Atliek cerēt uz Ķīnu, bet lielajam Austrumu milzim savas intereses pirmajā vietā. Kaut Ķīnā vērojama neliela izaugsmes samazināšanās, jaunā valsts vadība sāk ar to, ka ekonomiku pilnībā atbrīvo no valsts regulējošās lomas.
Un interesanti, ka arī Japāna sapņo par enerģētisko neatkarību, iztiekot bez Krievijas sašķidrinātās gāzes. Jo jūrā japāņi atraduši milzīgus sasaluša metāla krājumus, atliek vienīgi izstrādāt ieguves tehnoloģiju.
