Aira Vinogradova secina, ka ir nonākusi tajā dzīves posmā, kad vairs necenšas sevi žēlot, jo viņa izvēlējusies jau pirms vairākiem gadiem.
Aira Vinogradova secina, ka ir nonākusi tajā dzīves posmā, kad vairs necenšas sevi žēlot, jo viņa izvēlējusies jau pirms vairākiem gadiem.
Šī izvēle ir darbs un karjeras izaugsme Anglijā, nevis Latvijā. “Savā sirdī vienmēr esmu smilteniete, kaut gan jau vairāk nekā 20 gadu šeit ierodos tikai ciemos pie saviem mīļajiem,” secina Aira. Nu jau divarpus gadus viņa ciemoties brauc no nelielas Anglijas pilsētiņas, kas atrodas stundas braucienā no Londonas.
Mīlestība ļauj doties tālos ceļos
“Lai aizbrauktu no Latvijas, nebija sevi jālauž, bet bija jāizvēlas,” atbild Aira, vaicāta, vai grūti bija pieņemt izšķirošo lēmumu. “Tie nebija astoņi vai desmit gadi kā varbūt citiem cilvēkiem. Ja domāsi gadiem ilgi, nekur beigās neaizbrauksi. Ja divu vai četru mēnešu laikā to saprot, tad lietas ātri nokārtojas.” Smilteniete secina, ka pirms tam jau bijusi labi sagatavota pārmaiņām. “Jau iepriekš biju devusies gan koncertbraucienos, gan ceļojumos un uzturējusies ārpus Latvijas. Viss bija jauki un skaisti, varbūt tāpēc nebija tik grūti kā citiem latviešiem. Svarīgi arī tas, ka man ir ļoti sirsnīga un mīloša ģimene, kas gaida mājās. Tad nav tik grūti aizbraukt, jo vienmēr zinu, ka mājās ir cilvēki, ar kuriem atkal gribēšu satikties un kurus varēšu apciemot. Psiholoģijā ir daudz paradoksu, un šis ir viens no tiem. Arī mazam bērnam ir jāpieskrien pie mammas, lai saņemtu glāstu, un tad viņš atkal var doties tālāk spēlēties. Bērns izaug ļoti patstāvīgs un apķērīgs, bet tas ir tikai tāpēc, ka viņam ir mamma vai tuvinieki, kuri viņu mīl un no kuriem vienmēr varēs saņemt mīlestību. Tā ir mīlestība, kas ļauj doties tālos ceļos un sasniegt lielas lietas,” uzsver Aira.
Tomēr tas bija lēciens nezināmajā
Lai gan izvēle nebija ilga un grūta, aizbraukšana tomēr bija kārtīgs lēciens nezināmajā. “Zināju pilnīgi noteikti, ka negatavojos meklēt darbu ar firmu palīdzību. Biju dzirdējusi sliktas lietas un atsauksmes, ka cilvēki tikuši izmantoti un pēc tam nav spējuši atmaksāt parādus. Man bija pietiekamas angļu valodas zināšanas un draugi tajā Anglijas pilsētiņā, uz kuru devos, tomēr tas bija lēciens nezināmajā. Ja cilvēks ir aktīvs un uzņēmīgs, tad visu var nokārtot paša spēkiem,” atklāj smilteniete. Bet ja angļu valodas zināšanu nav? “Ļoti daudzi cilvēki uz Angliju dodas ar labu mērķi — iemācīties angļu valodu, bet patiesībā nokļūst vidē, kur ir krieviski runājošie, un viņi vairāk iemācās krievu valodu, nevis angļu. Jauniem cilvēkiem tomēr vajadzētu izvēlēties mērķi Anglijā reizē strādāt un mācīties, vajadzētu uzturēties angļu sabiedrībā,” iesaka Aira. Turp doties var ikviens, kas tam ir nobriedis un sapratis, ka vajag braukt un kādu laiciņu pastrādāt. Tomēr cilvēki bieži nezina Anglijas likumus un savas tiesības. Latvietim visgrūtāk ir saprast, ka arī viņa tiesības aizsargā valsts.
Atgriežoties varētu lieliski noderēt
Kāpēc izvēle krita tieši uz Angliju? “Īriju parasti izvēlas, ja cilvēks grib iekrāt naudu. Tad ir vērts apsvērt došanos uz Īriju. Anglijā ir salīdzinoši dārga dzīve. Turp devos, lai uzlabotu dzīves apstākļus. Jūtos ļoti priviliģēta, jo ieguvu darbu — vienu no divām vakancēm, kurām darbiniekus izvēlējās no 25 pretendentiem. Darbs ir labdarības organizācijā, kuru finansē valsts. Tā nav biznesa klases darba vieta, un es nestrādāju savā profesijā, bet darbs saistās ar pieredzi, ko biju guvusi darbā ar cilvēkiem pirms aizbraukšanas uz Angliju,” stāsta Aira. Viņa vērtē, ka Anglijā tagad turpina gūt pieredzi, kas nākotnē, atgriežoties Latvijā, varētu lieliski noderēt. “Labklājībai ir gan zelta, gan melnās maliņas. Tas ir reizē spožums un posts. Esmu ieraudzījusi negatīvo pusi, kas nāk līdzi valstīm, kad tās attīstās. Kas notiek ar cilvēkiem, un cik ļoti viņi degradējas. Droši vien arī Latvijā tādas lietas notiek, bet ne tik lielā mērā. Domāju, ka pēc 20 gadiem tās būs ļoti aktuālas un sāpīgas problēmas arī te,” secina smilteniete. “Nedomāju, ka šobrīd varu kaut ko darīt vai mainīt, lai tas nenotiktu. Cilvēki kaut ko vēlas mainīt, kad ierauga, ka šī problēma jau ir attīstījusies. Neesmu redzējusi, ka viņi mācītos no citu kļūdām. Piemēram, bērnam varam stāstīt, lai tā nedara, jo var apdedzināt pirkstu, bet viņš tik un tā to piešaus pie krāsns. Varam rakstīt, brīdināt, stāstīt, bet cilvēks ir diezgan akls līdz brīdim, kamēr pats iekrīt bedrē.”
Pietrūkst vecāku klātbūtnes un mīlestības
Aira uzsver, ka ļoti priecājas par mūsu neskarto zemi, kaut gan tās koki tiek izpārdoti. Žēl… Viņa joprojām priecājas un rosina vecākus priecāties par saviem bērniem, kas vēl nav tik samaitāti un kuru audzināšanā nav tik lielu grūtību, kādas cilvēki piedzīvo attīstītajās valstīs. Tās ir problēmas, kas var skart arī labklājīgās ģimenes. Aira iemācījusies novērtēt to, ka arī nabadzībai vai vidusmēra dzīvošanai ir ļoti pozitīvas puses. Tas nozīmē, ka ģimene pavada vairāk laika kopā, tēvi un vīri pavada vairāk laika kopā ar bērniem un sievu. Pretstatam — biznesa cilvēks ir projām no mājas 12 vai 14 stundu dienā. Viņš, protams, daudz strādā, viņam ir brīnišķīgi ienākumi, viņš droši vien var bērnam nopirkt visu, palīdzēt visur, kur vajadzīgs, bet mazajam pietrūkst paša svarīgākā — vecāku klātbūtnes un mīlestības. Jo vairāk laika pavadām projām, jo grūtāk ir uzturēt šīs attiecības. Veidojas distance un attālums.
“Priecājieties par šodienas attiecību saikni Latvijā: vecvecāki, vecāki, bērni un mazbērni. Tas viss nākotnē būs citādāk. Esmu redzējusi, ka, piemēram, Norvēģijā vecvecāki dzīvo 500 kilometru no bērniem, kas ir devušies uz pilsētām, un jūtas ļoti vientuļi un izolēti savās mājās, kas ir viņu īpašums. Atkal veidojas distance, kas rada atsvešinātību un vientulību,” secina Aira.
Nav problēmu uzsākt savu biznesu
Kas jāmaina, lai cilvēki nebrauktu prom no Latvijas? “Man ļoti žēl, ka viņi aizbrauc,” saka Aira. “Būtu brīnišķīgi, ja mēs visi varētu palikt Latvijā. Kādēļ gan tautām ir tā jāsajaucas un jāsaplūst? Mēs esam dzīvojuši un mūsu domāšana ir izmainījusies padomju laikos. Paies zināms laiks, kamēr izmainīsies ne tikai domāšana, bet arī attieksme citam pret citu. Cilvēkiem jāiemācās daudz pozitīvāk izturēties pret brīnišķīgām un radošām idejām. Protams, šeit ir nabadzības posts, kas liek cilvēkiem dzīvot sarūgtinājumā un bezcerībā, kur rodas negatīva noskaņa. Tās ir saistītas lietas. Anglijā ir patīkami — ja cilvēkam ir kāda ideja un viņš grib to attīstīt, tad ir vislielākā pretimnākšana. Nav problēmu uzsākt savu biznesu, kaut vai nelielu metinātāja vai santehniķa uzņēmējdarbību. Katrs ģimenes tēvs, ja viņš grib strādāt neatkarīgi, var izveidot savu privātbiznesu un uzturēt ģimeni ar savu darbu. Valsts nodokļu sistēma to atbalsta,” novērojusi latviete.
Vispirms ir jāmēģina, un tad…
Lai gan šobrīd Airai svešumā karjera attīstās veiksmīgi, vaicāju, kad viņa atgriezīsies. “Nezinu,” viņa atbild, vaicāta, kur būs pēc desmit, pieciem vai diviem gadiem. Vai tas nozīmē, ka viņa neplāno savu dzīvi un dzīvo vienai dienai? “Kas notiks, ja mēs plānosim dzīvi desmit gadiem uz priekšu?” atvaicā Aira un paskaidro, ka viņas pieeja šim jautājumam ir diezgan filozofiska. “Ja pirms desmit gadiem būtu zinājusi, ka būšu Anglijā un ka man būs jāiet cauri visām tām grūtībām, ko piedzīvoju, lai šo dzīvi nokārtotu, droši vien būtu pateikusi, ka neesmu tam gatava. Mēs zinām, ko spējam izdarīt, tikai tad, kad nonākam tajā vietā un ejam tai cauri. Pēdējos gados man ir bijusi brīnišķīga deju, drāmas un mīmu skolotāja, kura man ir iemācījusi: “Tu nevari zināt, vai tu spēj to izdarīt, līdz tam brīdim, kad tu to sāc darīt. Tu nevari pateikt, ka neesi aktieris vai dejotājs, ja neesi pamēģinājis. Vispirms ir jāmēģina, un tad vari sacīt, ka nevari…”.”
