Sarunās ar vietējiem uzņēmējiem vairākkārt nācies dzirdēt, ka viņiem šobrīd nav citas izejas, kā vien mēģināt noturēties virs ūdens. Pārsvarā visiem gada sākums ir izturības pārbaude, jo cilvēki gadu mijā izdevuši daudz līdzekļu svētku nosvinēšanai, tāpēc nauda atliek vien izdzīvošanai. Valkā kāda labi zināma sabiedriskās ēdināšanas uzņēmuma īpašniece atklāj, ka apgrozījums viņas vadītajā kafejnīcā un ēdnīcā samazinājies gandrīz uz pusi. Lai papusdienotu, skolas bērni atļaujas maltīti vidēji par 70 santīmiem. Topā joprojām esot kartupeļi frī ar salātiem un kādu mērci. Uzņēmēja, zinot, ka frī ir visnotaļ neveselīgs ēdiens, bērniem mēdzot pajautāt, kāpēc tāda izvēle? Viņi atklāj, ka kartupeļus, rīsus un griķus varot ēst mājās, bet ģimenē visai reti mēdzot gatavot frī, kā arī tas esot sātīgs ēdiens, tāpēc gaļas piedevām nav jātērē nauda. Līdzīgi esot ar apgrozījumu nelielajā kafejnīcā, kas izdzīvo no dažādu banketu un mielastu rīkošanas. Tomēr sieviete negrasās mest plinti krūmos, jo neesot jau izvēles – kas iesākts, tas jāturpina. Līdzīgi klājas kādai viesu nama īpašniecei, kura, lai ietaupītu, pati veic kurinātājas, sētnieces, brokastu gatavotājas un trauku mazgātājas pienākumus. Ja plānots lielāks pasākums, tad nākas algot palīgus. Visi šie taupības pasākumi ir tikai tāpēc, lai nenonāktu līdz ūtrupes āmuram un varētu darīt to, kas sirdij tuvs. Tomēr kādā atklātības brīdī viņa drosmīgi pauž, ka dzīvē nepazustu arī tad, ja nāktos visu zaudēt, jo vienmēr atrastos, ko darīt. Ja to nepiedāvātu “misters laimīgs gadījums”, tad atrastu pati.
