Ēveles pagasta zemnieku saimniecības “Ķempēni” īpašnieks Ivars Āboltiņš uzskata, ka lauksaimniecībā un tāpat jebkurā citā jomā atdzīvošanos un attīstību var panākt, nodrošinot saražotajam tirgu.
Visu ekonomisko attīstību nosaka pareizas pieprasījuma un piedāvājuma attiecības.“No malas piešķirtā nauda var būt nez cik liela, tās ieguldījumam būs maza atdeve, ja saražotajai produkcijai nebūs noieta. Eiropas Savienībā mēs joprojām kopumā esam patērētāji, tāpat kā citas jaunās dalībvalstis. Protams, ir sāpīgi redzēt, ka par Eiropas un pašu saimnieku naudu ir uzceltas lielfermas ar modernām tehnoloģijām un tagad šo objektu īpašnieki nezina, kur likt pienu. Eiropas vecās valstis kā šo tehnoloģiju piedāvātājas ir ieguvējas, kas par to nopelnījušas. Mūsu lauksaimniekiem vajadzēja pašiem domāt, kā rīkoties un ko piedāvāt, lai saražoto pieprasītu. Starptautiskajā tirgū lauksaimniecības pārprodukcija bija jau labi sen, tādēļ jautājums varēja būt tikai tāds, ar ko mēs šajā tirgū varētu būt labāki.Otra lieta ir tā, ka lauksaimniecība jau kopš lauku privatizācijas sākuma ir sadalījusies divās frontēs – ražotājos un pārstrādātājos. Jau kopš deviņdesmitajiem gadiem ir bijuši centieni šīs frontes apvienot, bet tas joprojām nav izdevies. Tagad pārstrādātāji ir sastapušies ar pārprodukcijas problēmām, kad viņu saražoto vairs nevajag un, protams, no tā cieš ražotāji. Domāju, ka viena no izejām ir kooperācija, kurā kooperatīviem ir savi pārstrādes uzņēmumi. Ja lauksaimnieki būs liela produkcijas apjoma turētāji, tad viņiem būs arī vairāk iespēju manevrēt tirgū,“ atzīst I. Āboltiņš.Viņš domā, ka valdībai attiecīgajā situācijā citas izejas nav bijis, kā palielināt nodokļus. “Ja valsts kasē atrastos kaut kādi uzkrājumi, tad, protams, varētu nolaist uz leju nodokļus, lai attīstītu ražošanu, bet izskatās, ka kase ir galīgi tukša un valsts dzīvo uz parāda. Tad nekas cits neatliek, kā ķerties pie nodokļu pārskatīšanas,” saka I. Āboltiņš.Viņš uzskata, ka tagad valdībai, izmantojot piešķirto ārvalstu aizdevumu, vislielāko uzmanību vajadzētu pievērst tirgus atdzīvināšanai. “Ar atbalstu eksportam un naudas iepludināšanu bankās nepietiks. Man ir svarīgi, lai pie manis brauc atpūtnieki un spēj par pakalpojumiem maksāt, bet es par iekasēto naudu no gatera varu nopirkt materiālus celtniecībai. Tas ir tikai piemērs. Jābūt apritei, tad dzīvosim,” ir pārliecināts I. Āboltiņš.
