Valkas kultūras nama folkloras kopas “Sudmaliņas” vadītāja Skaidra Smeltere uzskata, ka katram cilvēkam ir savi Jāņi, un kā nu kurš tos izjūt, tā svin. “Sudmaliņas” un Valkas kultūras nama dziesmu draugu kopa “Nāburgi” vakar vakarā valcēniešiem pie novadpētniecības muzeja rādīja, kā šos svētkus svin folkloristi. “Sudmaliņu” dalībniekiem patīk visas ieviestās svētku svinēšanas tradīcijas. Skaidra priecājas par visiem, kuri sadūšojas un ierodas senču tradīciju kopus pasākumos. Tas ikvienam var sagādāt prieka brīdi. Īstajā Jāņu naktī daļa grupas kopas dalībnieku dosies pie draugiem uz Jērcēniem un kopā ar folkloras kopu “Mežābele” sagaidīs saullēktu.
Dziesmās ieliktas senās zintisNekādu priekšrakstu svinēšanai, ka tieši pulksten tikos vai tikos jādara tas vai tas, nav. Vienīgais stingrais noteikums, ko vajadzētu ievērot, ir ugunskura aizdegšanas laiks. Tas jādara īsi pirms saulrieta. Līdz tam var degt mazais ugunskurs. Ir skaisti, ja jāņotāji neaizmigtu un pie ugunskura sagaidītu saullēktu.Jāņi ir dabas mistērija, kad ejam dabā, izjūtam to, nevis gaidām, lai kāds mūs lustina, kustina, bīda un visu laiku liek kaut ko darīt. “Nespēju šajos svētkos iedomāties neko briesmīgāku par masu Jāņiem lielās estrādēs un populāru dziedātāju izpildītajām melodijām, kur saplūst dažādas enerģijas un izjauc visu harmonisko. Taču, ja cilvēki tādus izvēlas, tad tādi ir viņu Jāņi. Galvenais, lai cilvēks labi justos,” teic S. Smeltere. Popdziesmas nav Jāņu dziesmas. Ja mūsu senčiem ir tik daudz dziesmu par Jāņiem, tad tas nozīmē, ka tie ir bijuši krāšņākie gadskārtu svētki. Tajās ir ieliktas visas senās zintis, kuras iekustas, dziedot šīs dziesmas. Viņa uzskata, ka, lai labi justos, jāļaujas dabas rituālu plūdumam, ritmam.
Jāizvēlas īstā cilvēku kopaJāpieņem viss, kas notiek to cilvēku lokā, kurā esi nonācis. Jāsvin kopā, nevis jāsakrusto rokas uz krūtīm un jādeklarē, ka to vai šito nedarīšu, paiešu malā, gaidīšu un skatīšos, kas te notiek. Tas nozīmē, ka jāizvēlas īstie cilvēki, ar kuriem būt kopā. Ja šāda cilvēku kopa ir, tad lietus nešķiet slapjš un nakts nav auksta un tumša. Viss ir ļoti skaists un nekas nav slikts.S. Smeltere atceras, ka dažkārt Jāņos ir bijusi viena vai divatā un pavadījusi visu nakti, lasot jāņuzāles un sagaidot rītu tepat Valkas apkārtnē uz kāda pļavas pauguriņa. Atskatoties uz to, viņai šķiet, ka tie bija skaistākie un visīstākie Jāņi. Redakcijā uz sarunu Skaidra ieradās ar tikko pītu vainagu galvā. Viņa ir pārliecināta, ka Latvijā nav tādu pļavu, kurās neaug vainadziņam piemērotas puķes un augi. Skaidrai nav mīļas margrietiņas, ko sievietes visbiežāk izmanto vainadziņa pīšanā. Tām nav labs aromāts, tāpēc viņas vainagā tās nedominē.Arī senos laikos Jāņus svinēja dažādi. Vācu mācītāju pierakstos lasām, ka tolaik cilvēki dūdu pavadījumā lēkājuši, dejojuši ap ozoliem, piedzērušies un ļāvušies neķītrībām. Mācītājiem tas šķita briesmīgi, tāpēc dūdu spēlēšanu aizliedza. Latvietim ļauties dabai ir vismaz tūkstošgadīga tradīcija.“Tagad visi esam gudri, jo internetā un dažādās grāmatās varam izlasīt un pirmsjāņu radošajās darbnīcās apgūt visu. Taču vajag darīt, nevis tikai par to lasīt! Ja nezini tik daudz dziesmu kā pārējie, ej lasīt jāņuzāles, kādu mirkli apgulies zālē un ļaujies konkrētajam brīdim. Pēc tam jūties gluži kā cits cilvēks,” aicina S. Smeltere.
Ugunskurs aizstāj sauli
Vasaras saulgriežu svētku svinēšana nav iedomājama bez uguns kuršanas. Uguns ir tā, kas aizstāj sauli gada visīsakājā laikā.
Ugunskuram noteikti jābūt ļoti skaistam. Tas nekādā ziņā nedrīkst būt no nejauši un haotiski kaudzē samestām pagalēm un žagariem. Ugunskurs var būt lielāks vai mazāks, taču kārtīgs un izpušķots ar jāņuzālēm. Tas var būt kā regulārs statnis jeb slietenis, būvēts no garām pagalēm, taču senākie un, iespējams, īstākie ugunskuri veidoti kā aka ar slietenīti vidū. Tas neizjūk, kad slieteni papildina ar jaunām pagalēm. Arī drošuma ziņā akveidīgais ir labāks, jo tik ātri neapgāžas. Akas zīme ir kā mājas zīme, ka uguns mīt mūsu mājās un tā būs labvēlīga visiem, kuri ap to pulcējas.
Jāņu ugunskuru parasti kurina kalniņā kaut vai praktisku apsvērumu dēļ, jo ielejā nebūs vēja vilkmes. Kalniņā degšana būs skaistāka un krāšņāka. Otrs aspekts – katrs taču vēlējās, lai kaimiņi redzētu, ka mēs arī esam sanākuši un gaidām atnākam Jānīti. Ugunskurā tiek sadedzināti pērn pītie un pēc tam izkaltētie vainagi. Tas ir ziedojums ugunij un notikumam. Ziedojumi var būt dažādi. Vispirms parasti ziedo gabaliņu siera, maizi, avota ūdeni vai alu un arī pērnos vainagus.
Vienu gan vajadzētu atcerēties. Ēdiena gatavošanai, gaļas vai desiņu cepšanai Jāņu ugunskuru neizmanto. Šim nolūkam jāiededz cits ugunskurs. Ap galveno ugunskuru sēž, līksmo, dzied un, ja iespējams, lec pār to. Tomēr jāatceras, ka piesardzība nekad nebūs lieka. Un nevajadzētu rituāla lietas jaukt ar ēdiena lietām.
Kā meklējams papardes zieds
Vispazīstamākā versija, kas lielai daļai cilvēku iestāstīts, ka Jāņu naktī jāmeklē papardes zieds, kas ir intīms notikums starp vīrieti un sievieti, kuri izbauda fizisko tuvību dabā Jāņu naktī. “Patiesībā papardes zieds ir cilvēka garīgā atklāsme, kas piedzīvota saulgriežu naktī. Tās ir emocijas, kas jāizlaiž caur sevi, tā ir nakts mistērija un tas arī uzskatāms par atrasto papardes ziedu,” smaida Skaidra. Viņa ikvienam šajā naktī iesaka nekautrēties un palikt kopā tikai ar sevi, sajust nakts burvību un apkārt virmojošās enerģijas. Tas arī būs īstais papardes zieds. Ja tam īpaši gatavojies, tad garām noteikti nepaiesi.
Protams, ir pazīstams arī ticējums, ka Jāņu naktī ieņemtie bērni ir viedākie un gudrākie. Par to ir rakstījis senvēstures pētnieks Artūrs Goba. Arī Bitarīnkalnā kādreiz bija brīdis, kad priesteri izvēlējās jauniešus, kuriem Jāņu naktī vajadzēja tuvināties, lai viņiem piedzimtu viedie un gudrie bērni. Jāņos aizvien populārāks kļūst pliko skrējiens. Daudziem tā ir nozīmīga šīs nakts sastāvdaļa. Tas parasti notiek tūlīt pēc pusnakts, kad sākas labo un ļauno spēku cīņa. Kāds peldas ūdenī, lai sevi attīrītu, cits kails skrien pa mitro zāli. Jāļaujas dabas spēku iedarbībai. Caur drēbēm nevar pilnībā izjust procesa burvīgumu. Vienā brīdī šīs drēbes jānomet un labi, ja ir tāda cilvēku kopa, kur to bez aizspriedumiem var izdarīt. S. Smelterei šķiet aplami, ka pliko skrējiens saistās ar vīriešu kompāniju, jo Jāņu nakts rituālos sava darīšana ir arī sievietēm. Galvenais, lai panāktu atbrīvotības un lidojuma sajūtu nākamajām nedēļām. Ja tā ir, tas norāda, ka cilvēki ir saņēmuši tieši tās enerģijas, kas viņiem nepieciešamas.
