Šodien iznāk 2014. gada pēdējais “Ziemeļlatvijas” numurs. Ir noslēdzies atkal viens laika nogrieznis un pēc divām dienām sāksies jauns gads. Pieļauju, daudzi domā par to, ko tas mums nesīs – vairāk prieka vai veiksmes vai arī tas būs kārtējais jostu savilkšanas un izdzīvošanas gads. Šoreiz galīgi negribas vaimanāt par sociālajām un ekonomiskajām nebūšanām, jo nekur jau no tām neizbēgsim. Vēl jo vairāk tāpēc, ka par elektrību būs jāmaksā vairāk. Taču lai uztraukumi par to, kā būs, paliek vēl maliņā, jo kāda jēga bojāt svētku noskaņojumu ar to, no kā neizbēgt. Tad jau labāk nodoties vecā gada aizvadīšanas un jaunā sagaidīšanas priekam. To nepērk par naudu, tas jārada sevī pašā! Tāpat kā nevar nopirkt mīlestību un saticību ģimenē, vēlmi būt kopā ar saviem tuvajiem un no sirds nodoties tam, lai svētki ienāktu ne tikai mājās, bet arī sirdī. Mūsdienās viens no viedākajiem latviešiem – Imants Ziedonis – savā dzejā aicinājis mūsos pašos meklēt to netveramo un sudrabaino gaismu, ko es gribētu nosaukt par mīlestību. Ne tikai pret saviem tuviniekiem, bet cilvēkiem, laiku, kurā dzīvojam un notikumiem, kas ne tikai iepriecina, bet arī liek mirkli apstāties un aizdomāties. Un tas viss kopā veido mūsu dzīvi. Ja to nemīlēsim un nelolosim, tad kāda jēga vispār dzīvot? Lai tā nekad nekur nepazustu, ir jāatrod sevī spēks un vēlme nākotnē raudzīties ar cerībām. Kā aicina dižais dzejnieks – jāmeklē sudrabs, tas baltais, kas trīc mūsos pašos. Lai tas izdodas vienmēr! Jaunajā gadā novēlot veselību, pārticību un saticību, Inga Karpova
“Re, arī zvaigznēs ierakstītsTas pats, kas laukos plašos:Jāmeklē sudrabs, tas baltais, kas trīcTepatās – mūsos pašos.” (I. Ziedonis)
