Kas ir tās lietas, kas raksturo latviešus un kuras, ilgi nedomājot, var nosaukt gandrīz katrs? Protams, tie ir Līgo svētki ar neiztrūkstošo alus dzeršanu un šašlika cepšanu, Dziesmu svētki, bērzu un kļavu sulu tecināšana pavasaros, sēņošana un arī izkoptā kapu kultūra.
Nesen lasīju kāda ārzemnieka, kurš jau ilgāku laiku dzīvo Latvijā, teikto, ka latvieši pārāk lielu uzmanību velta saviem aizgājējiem, tajā pašā laikā aizmirstot dzīvos cilvēkus. Iespējams, ka tā arī ir. To pašu man teica vecmāmiņa, kurai šodien, ja vien viņa vēl būtu starp mums, svinētu vārda dienu. Viņu sauca Marija. Vecmāmiņa nebija no tām, kas ar mums – saviem četriem mazbērniem un četriem mazmazbērniem – ļoti uķinātos. Viņa bija mīļa, bet reizēm mums pateica ko tādu, ka ilgi nācās domāt – piekrist vai nepiekrist viņas uzskatiem. Sasniedzot jau nobrieduša cilvēka vecumu, es pilnībā piekrītu Marijas teiktajam. Viņai īpaši nepatika dzīvoties pa kapiem, viņa to uztvēra kā pienākumu. Tas vienkārši ir jāizdara un punkts. Kā savam pirmajam mazbērnam viņa man šad un tad teica, ka labāk apciemot dzīvu cilvēku un apjautāties, kā klājas, nevis liet gaužas asaras pie tuvinieka kapa. Turklāt zinot, ka, dzīvam esot, nebija laika ne aizbraukt pie viņa, ne piezvanīt un apvaicāties, kā klājas. Šo mācību cenšos ievērot un to pašu mācīt saviem bērniem. Marija man lika apsolīt, ka tad, kad nākšu pie viņas uz kapiem, nesīšu pašas audzētas dārza puķes. Necieta viņa kapu vāzēs saliktas rozes un neļķes. Kādreiz jau grēkoju, viņai aprīlī aiznesot veikalā nopirktas puķītes podos, bet ceru, ka viņa man to piedod. Jūlija sākumā svinot kapu svētkus, gan Marijai nesu savas audzētas puķes. Varbūt tā viņa man rosināja pašai iekopt savas puķu dobes?
