Jau apritējuši teju 17 gadi, kopš bijusī Smiltenes autoostas priekšniece Agita Žūkure vada savas dienas kā pensionāre.Taču bijušie kolēģi viņu nav aizmirsuši un apaļās jubilejās sarīko dzimšanas dienas pārsteiguma ballītes, arī šovasar, kad 25. jūlijā A. Žūkurei apritēja 80 gadu.“Tas tāpēc, ka viņa ir Cilvēks ar lielo burtu un Priekšniece ar lielo burtu,” par savu bijušo vadītāju saka Smiltenes autoostas dispečere Ilze Ziediņa. Laime ir tuvi, mīļi cilvēkiSmiltenes autoostā toreiz 36 gadus vecā Agita sāka strādāt 1965. gada 1. martā. Sākumā viņai piedāvāja dispečeres darbu. Pēc trijiem gadiem, kad kolektīvam nācās meklēt jaunu vadītāju, zinātkārajai, čaklajai darbiniecei piedāvāja ieņemt priekšnieces krēslu. Tajā aizvadīti gandrīz 20 gadi. Paveiktais novērtēts ar daudziem padomju laika goda rakstiem, taču daudz paliekošāka vērtība izrādījusies priekšnieces un padoto – šoferu un konduktoru – savstarpējā attieksme.“Daļa manas dzīves vērtējama kopā ar jūsu dzīvi. Jūs esat un būsit manas dzīves otra svarīgākā daļa blakus manai ģimenei. Kopā ar jums jūtos gandarīta par nodzīvotajiem gadiem,” domājot par šogad kopā ar bijušo kolektīvu svinamo 80. dzimšanas dienu, A. Žūkure jau laikus uzmeta šādu melnrakstu savai pateicības runai.Astoņi gadu desmiti ir gana ilgs laiks, lai cilvēks tādā vecumā izprastu dzīves jēgu. Kas dzīvē ir galvenais? “Es vairāk domāju par savu ģimeni – meitu, mazbērniem, mazmazbērniem. Viņi ir dikti mīļi, rūpējas par mani, nekad neaizmirst. Pirms trijiem gadiem nomira vīrs. Meita kopš tā laika man zvana katru vakaru, lai apvaicātos, ko daru un kā jūtos,” teic A. Žūkure.Viņa sevi uzskata par laimīgu cilvēku, jo ir bagāta ar tuviem, mīļiem cilvēkiem – ģimeni un bijušajiem darba kolēģiem. Bijusī priekšniece joprojām dzīvo viņiem līdzi kā savai otrai ģimenei un reizēm apciemo autoostā.Laimi pensionāre saredz nevis mantā un naudā, bet cilvēku savstarpējās attiecībās un tajā, ka ir vajadzīga citiem, it īpaši mazbērniem. Ja vecumdienas būtu jāaizvada vientulībā savā dzīvoklī, tad arī savulaik saņemtie apbalvojumi par labu darbu nez vai iepriecinātu.Pie mazmeitas – pat uz Franciju“Laikam biju laba,” pasmaida A. Žūkure, taujāta, kā starp viņu un meitu Ivetu izveidojušās sirsnīgas, tuvas attiecības.Meitas ģimene dzīvo Rīgas pusē, kur Iveta strādā par bioloģijas, dabas zinību un veselības mācības skolotāju Ulbrokas vidusskolā. Mazdēls Mārtiņš vēl studē. Jaunākā mazmeita Ieva ieguvusi arhitektes izglītību. Vecāko mazmeitu Lindu dzīve pēc Rīgas Franču liceja pabeigšanas aizvedusi uz Franciju, kur viņa izstudējusi par juristi, apprecējusies ar francūzi un tagad audzina divus bērniņus – meitu Lilū Elīzu un dēlu Lūkasu Jāni. A. Žūkure mazmeitas ģimeni Francijā apciemojusi divas reizes, lai palīdzētu auklēt mazmazbērniņus. Tuvinieki parūpējušies, lai vecmāmiņa redzētu tuvākās lielākās pilsētas Sorbonnu, Marseļu, Reimsu un Alpu kalnus.Ceļošana ir A. Žūkures vaļasprieks. Meita un mazbērni to zina, tāpēc dzimšanas dienā vecmāmiņai ik gadu uzdāvina kopīgu ekskursiju.Skaistas atmiņas A. Žūkurei ir par Latvijas apceļošanu kopā ar dzīvesbiedru Ivaru viņa dzīves laikā. Ar vīru viņa nodzīvoja kopā 48 gadus. “Neviens jau nevar iztikt bez strīdiem,” pasmaida A. Žūkure, taujāta par tik ilgas kopdzīves noslēpumu. “Taču abiem ir jāpiekāpjas. Ja vairāk tāda strīda nav bijis, ir gandarījums, ka esi ticis saprasts. Ja ir sapratne, tad sieva un vīrs var ilgi kopā nodzīvot.”Dzīvo ar smaidu uz lūpāmBūt laimīgai A. Žūkurei palīdz arī optimisms. “Visu uztveru ar smaidu uz lūpām. Mana mamma bija tāda, un arī es iegāju dzīvē ar optimismu. Nav ko skumt, kreņķēties un beigt nervus. Kāda ir dzīve, tāda tā ir jādzīvo,” spriež pensionāre.Viņai tāda attieksme palīdz nejusties 80 gadus vecai, dod spēku izturēt trīs operācijas pusotra gada laikā un nesūroties par iztikšanu.“Nekad neesmu bagātīgi dzīvojusi. Kad apprecējos, man un vīram alga bija tikai 40 rubļi. Esmu pieradusi izdzīvot ar mazumiņu un izrēķināt, ko varu un nevaru atļauties,” saka A. Žūkure.Pēc vidusskolas viņa strādājusi arī par pagasta sekretāri Aumeisteros, pēc tam, atnākot uz Smilteni,- sagādes kantorī, finanšu nodaļā par nodokļu aģenti un autoostā. Par galveno kritēriju ikvienā darba vietā A. Žūkure uzskata godīgumu un pienākuma apziņu. Pret saviem darbiniekiem viņa vienmēr izturējusies taisnīgi.“Cilvēkos visaugstāk vērtēju patiesumu. Arī pati citiem saku, ko domāju. Tā izturējos arī pret saviem darbiniekiem, taču ienaidniekus neieguvu,” domā bijusī autoostas priekšniece.
PAR BIJUŠAJIEM KOLĒĢIEM
Agita Žūkure: – Kopā strādājot, jūs mani pārsteidzāt gan labā, gan ne tik labā nozīmē, bet mēs, par visu pārrunājot, nonācām pie kopsaucēja un turpinājām strādāt saticībā un savstarpējā sapratnē. Arī izklaidē gan autoostā, gan pilsētas kultūrtelpā, gan ārpus Smiltenes robežas mēs visi bijām vienoti, saticīgi, priecīgi. Nākamajā rītā atkal visi bez starpgadījumiem bijām darbā, pildot savus pienākumus pēc labākās sirdsapziņas. (No uzrunas, pateicoties bijušajiem kolēģiem par dzimšanas dienas apsveikumu).
PAR AGITU ŽŪKURI
Ilze Ziediņa, bijusī kolēģe: – Agita Žūkure bija ļoti taisnīga, saprotoša, korekta priekšniece. Ja kādam darbiniekam vajadzēja aizrādīt, tad izrunājās ar viņu savā kabinetā zem četrām acīm. Citi kolektīvā pat nezināja, kas par lietu. Kaut arī kopā nostrādāti daudzi gadi un kopā daudz ticis ballēts kolektīva saviesīgos pasākumos, joprojām daudzi darbinieki bijušo priekšnieci uzrunā uz “jūs” aiz cieņas. Pret savu kolektīvu viņai vienmēr bijusi un joprojām ir sirsnīga attieksme.
