Mūsu laikraksta slejās rakstām arī par jaunumiem Igaunijā, Valgas pusē, par tiem mums stāsta kolēģis Jāns Raps no Valgas apriņķa avīzes “Lõuna-Eesti Postimees”.
Šoreiz viens no stāstiem ir tāds paskarbs. Tie visi cilvēki, kuri šopavasar protestēja pret Valgas slimnīcas dzemdību nodaļas slēgšanu (no 1. jūlija tas ir jau noticis fakts), var pakratīt pirkstu Igaunijas atbildīgo amatpersonu virzienā, – “un ko mēs toreiz teicām, par ko brīdinājām?”.
Kādai Valgas apriņķa iedzīvotājai sākās dzemdību sāpes. Valgas slimnīcā dzemdību nodaļas vairs nav, tāpēc sieviete nolēma kopā ar vīru ar savu automašīnu paši braukt uz tuvāko dzemdību nodaļu Tartu pilsētā. Mazulis pieteicās ātrāk, nekā viņa vecāki paspēja nokļūt Tartu, un piedzima ceļā. Pretī paguva atsteigties “ātrās palīdzības” mediķi, taču tas nemaina faktu, ka kāds bērniņš vēlāk paaudzies par savas dzimšanas vietu norādīs Tartu šosejas malu.
Arī “Ziemeļlatvija” vairākkārt rakstīja par Valgas iedzīvotāju protestiem ar mērķi nepieļaut dzemdību nodaļas slēgšanu Valgā, šos protestus atbalstīja arī valcēnieši. Viena no aktīvākajām protestētājām, Valgas iedzīvotāja Anastasija Kikas toreiz masu medijiem uzsvēra, ka dzemdības un bērni “nav īstā vieta, kur ekonomēt, tuvākā slimnīca ir ļoti tālu, ceļš ir jāmēro uz Tartu vai Vīlandi, līdz ar to palielinās apdraudējums mātes un bērna dzīvībai”.
Itin bieži mēs, latvieši, kaimiņus igauņus pieminam kā pozitīvu piemēru daudzās jomās, – Igaunijā gan ceļi labāki, gan minimālā alga lielāka un tā tālāk. Tomēr veselības aprūpē acīmredzot abās valstīs sēžam vienā bedrē, kaut pieļauju, ka Igaunijas pusē tā bedre tomēr ir seklāka nekā Latvijā.
Taču jebkurā gadījumā tas, ka specializētie veselības aprūpes pakalpojumi attālinās no mazākām pilsētām (par lauku ciemiem vispār pat nerunāsim), ir ļoti nepatīkams fakts. Problēma ir šaura profila speciālistu nepieejamība, kas nākotnē var tikai saasināties ar visām no tā izrietošajām sekām.
Pati to esmu izjutusi. Kad manai mammai brīvdienā sāka asiņot deguns un asiņošana neapstājās, vajadzēja veikt tikai aptuveni minūti garu deguna asinsvadu piededzināšanas procedūru. Smiltenei tuvākajā slimnīcā Valmierā “lors” todien nedežūrēja. “Ātrajai palīdzībai” neatlika nekas cits, kā vest mammu uz Rīgu, uz Stradiņiem. Paši saprotat, ka pēc procedūras uz māju pacientam jātiek pašam arī tad, ja autobusi uz Smilteni vairs nekursē, arī tad, ja pacients viens pats bez pavadoņa nemaz nespēj pārvietoties, un arī tad, ja automašīnas, kas atbrauktu pakaļ, tobrīd nav.
