Krīzes laikā ir radies teiciens, ka Latvijai šausmu filmas nevajag, tās itin labi aizvietojot ziņas. Patiešām, daudziem tās klausoties, nolaižas rokas un tūlīt arī klāt pesimisms. Tomēr ir cilvēki, kuri pat šādos laikos ar dzīvi ir apmierināti, jo pieraduši paši visām problēmām atrast risinājumu un jebkādos apstākļos sameklēt darāmo. Tāds ir arī Kārķu pagasta zemnieku saimniecības “Dzintari” zemnieks Igors Ignatjevs.Jāmācās no bitēmI. Ignatjevs nav iedzimts laucinieks. Uz Kārķiem viņš pārcēlās no Rīgas. Par laukiem viņš pirmos iespaidus guva, braucot līdzi audžutēvam uz medībām. Lauku dzīve puisi ieinteresēja, un nu jau viņš pats ir gan mednieks, gan makšķernieks, gan zemnieks. Lai nopelnītu un sagādātu ziemai pārtiku, apkārtējos mežos ir noieti daudzi kilometri sēņojot, ogojot, ir audzētas upenes, iekopta bioloģiskās lauksaimniecības saimniecība. Pašlaik I. Ignatjevs nodarbojas ar biškopību, bet saimniecībā ir arī cūkas un slaucamas govis. Šogad I. Ignatjevs ir ieziemojis 50 bišu saimju. “Viss sākās ar to, ka man uzdāvināja vienu bišu stropu. Pamazām saimju skaitu palielināju un tagad ar šo hobiju nodarbojos jau septīto gadu,” stāsta I. Ignatjevs.Igors uzskata, ka cilvēki daudz ko varētu mācīties no bitēm, kurām ir rūpīgi izstrādāts darba plāns, kas pastāv miljoniem gadu. Tad varbūt mums nebūtu tādu kritumu saimniekošanā. “Apbrīnas vērta ir bišu mātes darbu organizācija un tas, kā bites visu prot sakārtot. Visa pamatā ir cītīgs darbs. Ja bišu izkopto kārtību salīdzinātu ar mūsu valsti, tad mazie kukainīši vispirms rūpējas, lai būtu saražots viss nepieciešamais nākotnei,” stāsta I. Ignatjevs.Pēc viņa domām, lai cilvēks atrastu nodarbošanos laukos, nemaz nevajag pamatkapitālu sākumam, ar kura trūkumu daudzi aizbildinās. “Var sākt ar lāpstu. Es negribu popularizēt Andri Šķēli, bet kādā runā viņš pareizi pateica, ka jāatrauj dibens no krēsla un jāiet darīt. Jābūt mērķim, uz kuru tiekties. Daudzi rīkojās citādāk. Par kredītu nopirka dīvānu un televizoru, un tagad ir mokas to nomaksāt. Vispirms jācenšas pašam sakrāt,” uzskata I. Ignatjevs.Viņš domā, ka pie tagadējām grūtībām vainojama pašu latviešu daba. “Latviešiem ir raksturīga skaudība. Viņi ātri ierauga otram lepnu autiņu, skaistu namu un uzskata, ka tas nokritis no debesīm. Ja cilvēks ir spējis pietiekami nopelnīt, viņš ar savu naudu var darīt ko grib. Nav jāskauž, kas ir otram, bet jācenšas pašam kaut ko izdarīt,” pārliecināts I. Ignatjevs.Jādarbojas vairākās jomās“Dzintaros” ir astoņas govis, vairāk nekā 10 sivēnmāšu, iekopts augļu un ogulāju dārzs. “Mūsdienās nevar darboties tikai kādā vienā jomā. Var būt slikta vasara, kad neizdodas iegūt daudz medus, tāpat var atnākt periods, kad nevienam pienu nevajag. Tirgus ir mainīgs, tādēļ attīstu vairākas jomas, lai piedāvātu to, ko attiecīgā laikā visvairāk pieprasa,” saka I. Ignatjevs.Pēc saimnieka domām, krīzi vislabāk izdodas aizmirst darbā. “Man tā nav trūcis ne pirms krīzes, ne tagad. Turklāt pašreizējā dižķibelē labums tāds, ka vismaz mums ir audzis pieprasījums, jo cilvēki labus produktus vairs nemeklē veikalos, bet brauc tos pirkt pie ražotājiem. Tā pati par sevi ir atkritusi peļņa starpniekiem, kuru pakalpojumi preces sadārdzināja,” skaidro I. Ignatjevs.Igors uzskata, ka pašreizējā valsts situācijā vainojams arī vienotības trūkums. “Esmu dzirdējis, ka mēs esam slikta armija, bet labi partizāni. Šķiet, ka kopēju biznesu pēc savas dabas nevaram veidot. Izdzīvot tā var, bet cits jautājums, cik labi tā dzīvot. Vienotība Baltijas ceļā, uz ko tagad daudzi atsaucas, bija tādēļ, ka visiem bija darbs, pārtikšana un nebija problēmu. Prātā bija doma par brīvību, bet liela daļa vēl nezināja, ko tā nozīmē. Kad nokļuvām brīvībā un palikām bez vadīšanas, pie kuras bijām pieraduši, tad, kā saka, palikuši bez vecākiem, sadarījām muļķības,” savu redzējumu uz sabiedrību pauž I. Ignatjevs.Pēc viņa domām, jābūt pacietīgiem un pamazām jātiecas uz kādu noteiktu mērķi. Tas atmaksāsies.
