Par Valkā dzīvojošo vācu valodas skolotāju Jāni Ķelpi pirmo reizi rakstīju deviņdesmito gadu sākumā. Toreiz viņš vācu valodu mācīja Kārķu pamatskolā, izmantojot pats savu metodiku, kas ļāva skolēniem sekmīgāk apgūt svešvalodu.Pedagogs ar metodiskiem norādījumiem bija pierakstījis pilnu pabiezu kladi, ko joprojām var uzskatīt par viņa paša ar pildspalvu uzrakstītu mācību grāmatu. Par tās iespiešanu un pavairošanu Jānis nekad nav domājis, toties pa kluso telefonu kanāliem ātri izplatījās ziņa, ka skolotājs Ķelpe īsā laikā spēj iemācīt diezgan brīvi runāt vāciski. Tādēļ vairāki jaunieši, kuri devās peļņā uz Vāciju, pamatzināšanas vācu valodā apguva pie skolotāja privātstundās. J. Ķelpe kopš Atmodas laika aktīvi iesaistījās arī sabiedriski politiskajā dzīvē Valkā.Turpina apgūt svešvalodasNu jau apmēram 10 gadus J. Ķelpe ir pensijā, tomēr sabiedriski politiskajām norisēm novadā un valstī seko līdzi tikpat aktīvi kā agrāk. Arī vēlme pilnīgot svešvalodu zināšanas nav zudusi. Līdztekus vācu valodai viņš ir apguvis angļu, bet tagad mācās igauņu valodu, kurā pamatzināšanas ieguva Latvijas – Igaunijas institūta organizētajos kursos. Nesen uzzinājām, ka Jānis ik pa laikam no savas pensijas noteiktu summu ziedo kādai kultūras un izglītības iestādei. 20 latus viņš ir atvēlējis Valkas novadpētniecības muzejam, ģimnāzijas bibliotēkai un bērnu un jauniešu interešu centram “Mice”. Skolotājam pensija nav liela, bet Jānis uzskata, ka kaut kas ir jādara izglītības attīstībai, turklāt, ja jau tagad mums pašiem ir sava valsts, tad pašiem arī par to jārūpējas, nevis viss jākritizē un jāgaida, kad kāds ieradīsies un visu izdarīs. “Bez izglītības mums nekā nebūs. Tikai tās attīstība ievedīs Latviju labākos laikos. Ja valstī nebūs labas izglītības, tad nebūs arī stipras ekonomikas un gudras politikas,” savu pārliecību atklāj J. Ķelpe.Skolās jāatgriežas vīriešiemTādēļ arī viņš savu iespēju robežās cenšas sniegt atbalstu minētajai jomai. “No valsts puses finansējums izglītībai varēja būt lielāks. Skolotāju algas ir pārlieku mazas. Nelielais pedagogu atalgojums ir radījis situāciju, ka skolās tikpat kā vairs nav skolotāju – vīriešu, un tā ir ļoti liela problēma, jo svarīgi, ka jauniešus dzīvei sagatavo un māca tieši vīrieši. Skaidrs, ka ar līdzšinējo pedagogu atalgojuma sistēmu mācību iestādēs šī situācija nemainīsies, jo mūsdienās pedagoga profesijas prestižs ir sarucis tieši niecīgo algu dēļ. Sabiedrībā kopš seniem laikiem valda uzskats, ka vīrietim jārūpējas, lai ģimene būtu nodrošināta ar visu dzīvei nepieciešamo. To apzinoties, vīrieši skolotāja darbu izvēlēsies tikai kā pēdējo no visām iespējām. Jācer, ka izglītības ministra solījums tiks izpildīts un ar jauno mācību gadu lielāku algu saņems vismaz tie skolotāji, kuriem pašlaik tā ir vismazākā. Ministrs Roberts Ķīlis daudz runā par reformām, bet man šķiet, ka lielā mērā tā ir tāda prasmīga apkārtrunāšana, pašam īsti nezinot, kā visu teikto īstenot,” saka J. Ķelpe. Ir jāsaprot, ka tikmēr, kamēr skolotājam ikdienā nepārtraukti būs jādomā par iztikas problēmām, viņš sevi nespēs pilnīgi atdot darbam. Zudusi vīrišķības audzināšanaJānis piekrīt, ka nozares vadošo birokrātisko aparātu vajag samazināt, tikai tas nedrīkst kļūt par pašmērķi. Pēc J. Ķelpes domām, pašlaik būtiskāk ir izveidot tādu izglītības sistēmu, lai interese par darbu pedagoģijā rastos arī vīriešiem. “Izglītībā ir zudusi vīrišķības audzināšana. Jau savos aktīvā darba gados pārliecinājos, ka liela daļa jauniešu izmanto katru iespēju, lai izvairītos no fiziska darba, kā arī no sporta nodarbībām. Tas ir šausmīgi. Protams, mums ir arī daudz labu sportistu, bet mani satrauc tieši lielas daļas jauniešu negribīgums pret sevis norūdīšanu un nepatika pret jebkādu fizisku slodzi. Man pašam dzīvē izdevies daudz grūtību pārvarēt tikai tādēļ, ka jaunībā lielu uzmanību pievērsu sevis fiziskai norūdīšanai. Fiziskais rūdījums veido raksturu, bet raksturs – personību,” secina J. Ķelpe. Pensionārs atklāj, ka tagad arī viņam būtu vajadzīga palīdzība no valsts, jo viena kāja galīgi neklausa, bet operācija ir ļoti dārga. “Man šo tūkstošu nav, tādēļ cenšos palīdzēt pats sev. Možu garu sevī uzturu ar daudziem patstāvīgi veiktiem vingrinājumiem. Pacietību un spēku to darīt man dod jau pieminētais iegūtais fiziskais rūdījums jaunībā,” saka J. Ķelpe. Salīdzināšana ļauj izzinātVaicāts, kādēļ viņš joprojām mācās jaunas svešvalodas, skolotājs atbild, ka vēlas būt labi informēts. “Lai visu prastu pareizi novērtēt, nepieciešama informācija. Lasot dažādu valstu laikrakstus, ir iespēja salīdzināt informāciju, jo salīdzināšana ir ļoti būtisks sabiedrisko procesu izziņas veids. Katra valsts kādu noteiktu procesu vērtē subjektīvi, ievērojot savas intereses. Ja es zinu, kāds par attiecīgo notikumu vai procesu ir vāciešu, angļu un, teiksim, igauņu vērtējums, man vieglāk atklāt patiesību,” skaidro Jānis. Viņš atzīst, ka ir daudz domājis par mūsdienu ekonomiskajiem procesiem valstī kopumā un reģionos. “Esmu pārliecināts, ka jaunieši savu enerģiju un zināšanas vairāk veltītu dzimtajam novadam vai pagastam, ja skolā viņi būtu ieinteresēti vietējā ekonomiskajā dzīvē. Visu skolas laiku vajadzētu mācīties tādu priekšmetu kā vietējo ekonomiku. Nodarbībās praktiskajā pieredzē varētu dalīties uzņēmēji, bet turpmākās iespējas skaidrot – pašvaldības speciālisti. Tā būtu jauniešu ieinteresētība kaut ko izdarīt tur, kur dzimuši un auguši. Apgalvot nevaru, bet man šķiet, ka tad aizbraucēju uz ārzemēm būtu ievērojami mazāk,” spriež J. Ķelpe.Vajadzīgs līdzsvarsArī augstskolas ieteicams izvēlēties tuvāk dzimtajai vietai, lai ar to nezustu saikne. “Ar laiku tas veicinātu saimniecisko decentralizāciju, no kuras, manuprāt, valsts tikai iegūtu. Kur novedusi nepārtrauktā līdzekļu cirpšana un centralizācija, to mēs tagad labi redzam. Visos laikos visās jomās ir uzsvērta līdzsvara un sabalansētības nozīme. Iepriekšējos gadus valstī daudz darīts, lai šo sabalansētību izjauktu, un rezultāts ir tāds, kāds tas ir,” saka pensionārs. Te arī atklātos autonomu izglītības programmu nozīme, jo tās varētu pielāgot vietējiem ekonomiskajiem apstākļiem. Turklāt jauniešu ieinteresētība kaut ko pārmainīt savā reģionā vai novadā radītu motivāciju mācīties un tad jau varētu runāt par to, ka izglītība atguvusi jaunatnes uzmanību.Lai tas viss īstenotos, valstī būtu jāsāk ar gudru politiku, jo, kā saka Jānis, no politikas valstī atkarīgs viss pārējais. Kāda tā būs, tāda būs arī ekonomika, kultūra un sociālā joma. “Diemžēl pašlaik mūsu valdošo partiju piekoptā valsts iekšējā politika ir diezgan nenoturīga un svārstīga. Un redzam, ka tāda ir arī visa saimnieciskā un sabiedriski politiskā dzīve. Mums nav konsekvences valstij būtiskos jautājumos. Nezinu, vai tā ir neprasme vai negribēšana pastāvēt par mūsu izcīnīto neatkarību vai kas cits, bet, ja jau daža laba prātnieka prātojums, ka izsūtīšana uz Sibīriju latviešu tautai bijusi tikai pastaiga, nokļūst masu medijos un nevienu tas īsti pat neuztrauc, tad tālāk vairs nav kur iet. Tāds pats absurds bija referendums par valsts valodu. Nu kur tas redzēts, ka pēc 20 brīvvalstī pavadītajiem gadiem mēs nolemjam balsot, lai latviešu valoda paliktu valsts valoda? Kā mūsu likumdošana vispār kaut ko tādu var pieļaut? Tādām valstiskām vērtībām kā Satversmei, pilsonībai, neatkarībai, valsts valodai, himnai un karogam neaizskaramību vajag garantēt ar likumu. Vai tiešām to tik grūti izdarīt?” retoriski vaicā J. Ķelpe.Pēc viņa teiktā, Rīgas politiķiem, kas spriež par visas valsts likteni, lielāka vērība jāpievērš arī novadu pilsētām. Vērtējot pašreizējo dzīvi Valkā, Jānis spriež, ka tā savā attīstībā ir piestājusi un pilsētu sākusi pārņemt stagnācija. “Vairāki vietējie speciālisti un deputāti cenšas, lai te dzīve kļūtu labāka, bet lielāka varēja būt valsts palīdzība. Uzskatu, ka valsts bez ekonomiski stipriem pierobežas reģioniem nav saucama par attīstītu valsti. Tas ir mūsu zemes lielais trūkums, ka Rīgai netiek nekas liegts, bet reģioni tiek atstāti novārtā,” uzskata J. Ķelpe.Pensionārs ar savu rīcību ir apliecinājis, ka ikviens var censties palīdzēt valstij un dot savu ieguldījumu tās izaugsmē. Lai to darītu, nav jābūt miljonāram. Jābūt gribai un ticībai, ka Latvijai ir nākotne.
