Nepilnus desmit gadus rajona laikrakstā “Darba Karogs” par korespondenti strādāja Ērika Tannenberga. Palūdzām viņu dalīties atmiņās.
– Kā tu kļuvi par žurnālisti?- Vispār žurnālistikā sāku strādāt 1968. gadā, tūlīt pēc Alūksnes vidusskolas beigšanas. Aizgāju pie Izglītības pārvaldes vadītāja Alūksnē un teicu, ka vēlos būt latviešu valodas skolotāja. Viņš pavaicāja, kā man sokas sacerējumu rakstīšana. Atbildēju, ka man ir tikai piecnieki. Viņš tūlīt – vai es negribu rakstīt avīzē. Teicu, jā. Vadītājs piezvanīja Alūksnes rajona laikraksta “Oktobra Karogs” redaktoram Argotam Starim un man ieteica aiziet uz redakciju. Iespējams, tur manī kaut ko pamanīja un pieņēma darbā. Kādus četrus gadus nostrādāju avīzē, tad apprecējos un vīrs igaunis mani atveda uz Valgu. Tā nokļuvu šeit. Kādu laiku strādāju komjaunatnes Valkas rajona komitejā, līdz mani ievēroja laikraksta “Darba Karogs” redaktore Silvija Dorša un uzaicināja strādāt viņas vadītajā laikrakstā. Tā 1986. gadā nokļuvu otrā “karogā” – “Darba Karogā”.- Kāds bija avīzes kolektīvs tajā laikā?- Es domāju, ka radošajos kolektīvos atmosfēra ir apmēram vienāda. Tajos reizēm valda sava veida intrigas, parādās arī nenovīdība, bet kopumā radošais gars, kas valdīja “Darba Karogā”, man patika. Man vispār tīk apgrozīties cilvēkos, runāties ar viņiem un, strādājot redakcijā, to varēju piepildīt. Katram ir vajadzīga sava valoda. Ja gāju runāties ar sētnieku, pieņēmu viņu valodu, ja ar prokuroru, tad vajadzēja atkal citādi runāt. Tā kā biju arī tiesas piesēdētāja, man uzticēja rakstīt par tiesu, prokuratūru un jauniešu tēmu, jo biju strādājusi ar komjauniešiem. Vēl rakstīju par vidi un ekoloģiju un Tautas kontroli. Tās bija manas tēmas, par ko rakstīju pastāvīgi. Rakstīju gan to, ko man uzdeva, gan arī pēc savas ierosmes, jo esmu cilvēks ar iniciatīvu. Biju jauna.Atmodas laikā sāka iznākt arī Tautas frontes avīze “Ziemeļlatvija”, ko vadīja Vents Armands Krauklis. Mans pirmais raksts tajā bija par Sibīriju un izsūtītajiem, jo šī tēma personīgi man ir sāpīga.- Pamazām sāka ieviest jaunas tehnoloģijas. Arī žurnālistikā parādījās diktofoni, datori. Kā tu to uzņēmi?- Es jau teicu, ka vislabāk man patika tikties ar cilvēkiem un sarunāties. Pie rakstīšanas nesteidzos sēsties, bet, kad redaktore pateica – rīt no rīta lai būtu ar tik un tik zīmēm raksts uz galda, tad viss – vajadzēja vien rakstīt. Kas attiecas uz jaunajām tehnoloģijām, tad man tās ne visai patika. Vēl tagad ar datoru esmu uz “jūs”. Pašā redakcijā vistuvāk sirdij man bija atbildīgā sekretāra pienākumi, kurus pildīju Alūksnē. Visi tie pustreknie, gaišie un kursīvie burti, kā man patika ar to visu ņemties un salikt kā skaistāk avīzes lapas izskatītos, visu mūžu varētu to vien darīt. Tikai tagad šāda amata vairs nav. Visu veic ar datoru, un, atklāti sakot, tas nav mans draugs.- Par ko rakstīji Atmodas laikā.- Ne viss man sākumā patika. Atmodas laikā nevarēju nociesties un uzrakstīju rakstu ar virsrakstu “Latvietis latvieti Latvijā pazemo”. Tas bija, kad ieviesa vizītkartes. Tik daudz bija izkropļojumu un stulbumu, ka pilnīgi riebās. Kaimiņš kaimiņu vairs nepazina pie robežas. Cilvēciskumam, sirsnībai un vienotībai nav jābūt tikai Baltijas ceļā. Tagad mani tracina tie cilvēki, kuri skatās krievu impērijas televīzijas kanālus un ļauj sev skalot smadzenes. Es to visu skatos kā ļaunu sapni. Gribu teikt – mīļo cilvēk, kāda ir tava izglītība, vai tu arī kaut ko lasi. Piemēram, tagad iesaku visiem izlasīt Viktora Suvorova grāmatas “Uzvaras ēnā” un “Ledlauzis”. Tur ir patiesība.- Vai tev ir gadījušies arī kādi traki piedzīvojumi vai kuriozi?- Atceros notikušo Alūksnē. Nezinu, kas tur bija, bet vienu dienu nebija redaktora un man, jaunai meitenei, nācās izdot avīzi. Saliku visu otrādi. Bija bildes, kur vajadzēja parakstus, ka redz, cik slikti dzīvoja buržuāziskajā Latvijā un līdzās tām citas – lūk, kāda laba dzīve pavērusies padomju Latvijā. Saliku visu otrādi. Nezinu, kā toreiz redaktors ar visu tika galā, bet tas toreiz bija liels pārkāpums. Ir bijis arī tā, ka naktī pamostos un domāju, vai es rakstā visu pareizi esmu uzrakstījusi. No rīta agri eju uz redakciju, šķiru vaļā laikrakstu un atviegloti nopūšos – viss pareizi. Žurnālistam ir ļoti liela atbildība.- Kas tev kopumā palicis atmiņā no darba redakcijā?- Man ļoti patika, ka mēs, žurnālisti, atradāmies sabiedrības epicentrā. Atnāk kāda augsta amatpersona un visu izstāsta. Mēs visu zinājām.Turklāt vēl esmu nākusi pie secinājuma, ka žurnālistam visu laiku jāmācās. Jāstudē tās jomas, par kurām raksta. Ja neko nezina, piemēram, par tiesvedību vai prokuratūras darbu, tad tur nekas no intervijas nesanāks. Žurnālistam ir daudz jāzina.
