No ārvalstniekiem, kuri viesojušies Latvijā, nereti esam dzirdējuši, ka latvieši maz smaida. Cita starpā, dažkārt arī paši latvieši, atgriezušies no ārzemēm, ir secinājuši, ka apmeklētajās zemēs cilvēki bijuši smaidīgāki.Sociologi to ir skaidrojuši ar grūto ekonomisko situāciju, un droši vien daļa taisnības tur ir. Taču šoreiz ne par to.Diezin vai iepriekš teiktos vārdus varētu attiecināt uz šo vasaru. Vismaz es savās žurnālista gaitās esmu sastapis daudz smaidīgu cilvēku un uzklausījis prieka pilnus viedokļus par daudzajiem svētku pasākumiem. Šogad izklaides, koncerti, festivāli, pilsētu, novadu un pagastu svētki jau no pavasara notiek pilnos apgriezienos. Bijušas pat reizes, kad, dodoties no vieniem svētkiem uz citiem, esmu iedomājies labi zināmo pasaku par sienāzi un skudru. Pirmais, visu vasaru nodejojis un notrallinājis, pirms ziemas atjēdzas, ka tai nekas nav sarūpēts, kamēr skudriņa, tā arī nepacēlusi galvu, rūpju pilna tikai gādājusi. Iztiekot bez galējībām, uzskatu, ka cilvēkiem vismaz dažas dienas jābūt ar sienāža domāšanu, un it īpaši vasarā, jo tā kā gadalaiks pati par sevi ir liels vitamīns enerģijas atgūšanai. Mums ir vajadzīgs prieks un atpūta. Valkas un Strenču novada svētkos dzirdētā cilvēku paustā atzinība svētku organizatoriem un prieks par iespēju labi atpūsties šo manu pārliecību tikai nostiprināja. Jā, būs ziema, būs eiro ar savām problēmām un lielie maksājumi par komunālajiem pakalpojumiem, būs dārgāka elektrība, un vajadzēs domāt, kā ar visu to tikt galā. Taču vasarā lai virmo prieks! Ar allaž rūpju noliektu galvu tik un tā tālu netiksim.
