Gads iesācies ar jaunu “Ziemeļlatvijas” brīnišķīgu kalendāru pie sienas un nopirktu neizplaukušu hiacintes ziedu podiņā. Tas pavasara gaidu ietekmē un droši vien arī tāpēc, ka gribas cerēt, ka šis gads būs labāks un veiksmīgāks nekā iepriekšējais.
Personīgi man janvāris ir tāds diezgan jocīgs mēnesis, jo garās svētku brīvdienas beigušās, svecītes eglītē izdegušas, svētku kociņš nolikts šķūnītī ar domu, ka noderēs puķuzirņu stutēšanai, un jāsāk atkal skriet ikdienas ritmā. Taču cilvēkam ir vajadzīgi ne tikai pienākumi, bet arī laiks, lai uzlādētu savas enerģijas baterijas. Kādam tā ir sportošana, citam – grāmatu lasīšana, pastaigas svaigā gaisā, rosīšanās mazdārziņā vai rokdarbi. Iespēju ir milzum daudz, tikai jāatrod sava.
Personīgi man ziemā gribas tā mierīgāk, tāpēc, uzzinot, ka iznākusi Daces Rukšānes jaunā grāmata “Latviskais laimes kods”, esmu apņēmusies to izlasīt. Iespējams, šis ir īstais brīdis, lai saņemtu atbildes uz miljons un vienu jautājumu par to, kas ir laime.
Grāmatas autore aicina apzināties un lepoties pašiem ar sevi, ar paveikto, ar mūsu dzīves ziņu un to, cik interesanti un aizrautīgi mēs patiesībā esam. Un tā jau arī ir, tikai ikdienā kaut kā nesanāk laika pie tā piedomāt, jo nebeidzamie pienākumi liek domāt par kaut ko pavisam citu. Vēl nezinu, vai man patiks jaunā grāmata, bet virsraksts ieintreģēja. Kaut vai tāpēc, ka reizēm uznāk vēlme pažēloties par dzīvi, un kā jau daudzām sievietēm, teikt sakrālo frāzi: “Mani neviens nemīl!” Taču patiesībā, ja pašam ir ko mīlēt, rūpēties un par ko priecāties, dzīve jau ir izdevusies. Tikai jāprot to saskatīt un novērtēt. Domāju, ka D. Rukšāne savā grāmatā atklās lielo noslēpumu, kas ļaus plaušās ievilt svaigu gaisu un apzināties – es esmu laimīgs!
