Pirms vasaras saulgriežiem “Ziemeļlatvija” devās aplūkot, kas jauns parādījies plašajā “Kurģu” zemnieku saimniecībā, kur septīto gadu rosās gados jaunie, bet spītīgie un neatlaidīgie darba rūķi Laura un Kristaps Buiļi. Zemnieku saimniecība atrodas Ērģemes pagasta Omuļos. Ja tā varētu teikt, pilnīgā nekurienē, bet Laura un Kristaps ir spējuši visus šos gadus ne tikai noturēties un visam neatmest ar roku, bet soli pa solim virzīties uz priekšu. Protams, viņi kā vairums mazo zemnieku gribētu ātrāk un straujāk, bet arī tagad būtu grēks sūdzēties. Lauras pārziņā ir viņas mīļā dzīvnieku saime – deviņi zirgi, vistiņas, gailis, divas pīles, dažādu šķirņu truši, Zānes šķirnes kaziņas, aita, suņi un kaķi. Arī zirglietu šūšana. Savukārt Kristaps visiem gādā barību, pļauj, rok un būvē. Saimniecībā ir tikai četras rokas, kuras aizņemtas arī ar trīsgadīgās meitiņas Māras audzināšanu. Tomēr, neskatoties ne uz ko, “Kurģos” ik uz soļa jūtama mīlestība pret savu zemi, darbu un ģimeni. Vienā vārdā to sauc par svētību un darba tikumu. Šīs lietas sajūtu līmenī vasaras saulgriežos ieskanas ikviena kārtīga latvieša sirdī, jo, kā saka, latvieša kods ir zeme, daba un darbs.
Braucot uz “Kurģiem”, ar ceļabiedru fotogrāfu Robertu šovasar pirmo reizi ieraugām uz varena dižozola augošās sēra piepes. Nolemjam tās apskatīt tuvumā, jo nespējam noturēties pretim vilinājumam aptaustīt vienu no šīgada populārākajām diskusiju tēmu “varonēm” sociālajos tīklos – sēra piepi. Kas tā tāda, kā to pagatavot un vai vispār to var ēst bez bažām par saindēšanos? Atzīstam, piepe ir smuka un smaržo tiešām kā sēne, bet atstājam to augam. Vēl nodomājam, ka Omuļu iedzīvotāji gan jau priecājas par iespēju salasīt šo brīnumu un nebēdāties par to, ko celt galdā vakariņās. Izrādās, esam alojušies, jo, piemēram, Laura un Kristaps sēnes neēd. Esot gan redzējuši uz kokiem augam šos brīnumus, bet nav pievērsuši nekādu uzmanību. Vienīgi zirgi labprāt tās piepes apgraužot. Toties, uznākot covidtrakumam, “Kurģu” iemītnieki sapratuši, ka ir jādomā par pašu iztikšanu, lai pandēmijas laikā nebūtu jābrauc uz veikalu. Laura sludinājumu portālā atradusi sludinājumu ar uzrunājošām putnu fotogrāfijām, ka kāda igauņu firma pārdod šķirnes dējējvistas. Lai pašiem būtu ekoloģiskas olas, nolēmuši iegādāties vienpadsmit vistiņas. Martā kādu dienu pagalmā ieripinājis busiņš. Laura jau bija sagatavojusi kastes, kur salikt savas dējējas, bet, ieraugot vistas, apstulbusi. Busā neciešamā smakā stāvējušas saspiestas plikas vistas, kā saka Laura, staigājoši gaļas gabaliņi. Vistu pārdevējs paķēris vistas aiz kājām ar galvām uz leju un atdevis jaunajai saimniecei. Tagad, skatoties uz omulīgām apalītēm ar spožām, brūni baltām spalvām, pat grūti noticēt, ka pirms pavisam neilga laika vistas nemācēja ne knābāt barību, ne padzerties no trauka, ne arī iekārtotos perēklīšos dēt olas. To vistām iemācījis gailis. Laura spriež, ka pirms tam viņas vistiņas turētas vistu fermā neciešamos apstākļos. Tām palaimējās, jo jaunie saimnieki ir uzcēluši vistu aploku un iekārtojuši sausu, tīru un ērtu kūti. Laurai ir svarīgi, lai visi mājdzīvnieki justos labi, jo tikai tad tie bagātīgi atalgos savus saimniekus – ar olām, pienu un pozitīvām emocijām. Laura par katru savu vistu, kazu vai pīli varētu izstāstīt teju simts interesantu stāstu. Pie pīlītēm, kuras tikko sākušas dēt olas, Buiļi tikuši pavisam nejauši – braukuši pakaļ kaziņai, un saimniece piedāvājusi arī pīles.
– “Kurģos” saimniekojat septīto gadu. Tiek uzskatīts, ka laulības dzīvē pēc septiņiem gadiem uznākot kaut kāda mistiska krīze. Jums te, dzīvojot Latvijas–Igaunijas pierobežā, nav gribējies visam atmest ar roku un meklēt vieglāku dzīvi?
Laura: – Ik pa laikam uznāk vēlme meklēt jaunu lauku īpašumu, kas atrastos tuvāk kādam centram. Arī ar Kristapu reizēm pastrīdamies, kur nu bez tā. Saimniecībā darbs dzen darbu, vēl šī ārkārtas situācija ieviesa negaidītas korekcijas – pārtraucām treniņus, vairs pie mums nebrauca skolēnu grupas un tūristi, kā arī atteica pasūtījumus zirglietu šūšanai. Ienākumi saruka, un bija ātri jāizdomā, kā tālāk dzīvosim. Mums vēl nebija arī vistu. Šajā trakajā laikā bija mazas dusmiņas vienam uz otru. Bija tā, ka vienam jāpieskata meita, bet otrs pa to laiku iet apdarīt darbus. Ja tas otrs darbus neizdara pietiekami ātri un labi, otrs pukojas. Reizēm paplūcamies gan, bet tā pa lielam dzīve ir mierīga. Pandēmijas laikā sapratām, cik ļoti cilvēki ir atkarīgi no naudas un veikaliem. Pēdējo reizi veikalā biju 11. martā. Es nebiju bijusi veikalā divus mēnešus.
Izdomājām iegādāties pirmo slaucamo kaziņu. Mums ir arī truši, kāpēc mums tie ir jāizmanto tikai kā dekori? Tāda bija sākotnējā ideja – savairosim trušus un būs, ko ēst. Taču sapratu, ka nevaru apēst to, ko esmu izlolojusi savām rokām. Visi mazie trusēni jau ir izpirkti. Tagad truši maksā diezgan dārgi, un no tā mums arī ir ienākumi. Tagad vairojam trušus pārdošanai. Paldies Dievam, beidzot viss ir atsācies. Trakākais laiks bija marta beigas un aprīlis. Ja vēlreiz uznāktu kaut kas tamlīdzīgs, zinātu, kā izdzīvot. To esam sapratuši un guvuši mācību. Nebūs tā, ka jāņem ātrie kredīti un jāskrien uz veikalu sapirkt krājumus. Pašiem ir savs dārzs. Arī tējas var salasīt pļavā.
– Laura, tava mīlestība ir zirgi. Sākumā tev bija tikai viens mīlulis, tagad vesels ganāmpulks.
– Pirmajam mīlulim vajadzēja kompāniju. Tā tikām pie otrā zirga. Cilvēki, kas mūs apciemoja, gribēja izjāt, paņēmām trešo zirgu. Ceturtais bija ponijs, lai bērniem prieks. Un tā izaugām līdz deviņiem zirgiem. Esam noorganizējuši bērniem apmācības. Šim nolūkam paņēmām Latvijas ardeņu šķirnes ķēvi. Taču sapratām, ka maziem bērniem ir bail no augumā tik liela zirga. Pieaugušajiem patīk stabili zirgi. Pie manis brauc bērni, sākot no piecu līdz pat 15 gadu vecumam. Man ir deviņi pastāvīgie jaunie jātnieki, kas regulāri apmeklē treniņus. Mans sapnis ir lieli, resni zirgi, bet vairumam cilvēku diemžēl ir bail kāpt tiem mugurā. Beigās šie zirgi nevajadzīgi stāv aplokā. Nolēmām pārdot savus ardeņus un par iegūto naudu pirkt jaunu šujmašīnu, lai varētu vēl ātrāk un kvalitatīvāk šūt zirglietas. Man jau ir divas šujmašīnas. Jāteic, no iegūtās naudas par zirglietu pārdošanu arī iztiekam. Esmu saņēmusi pasūtījumu no Zviedrijas – viņiem vajag 15 sviedrenes. Cenšos tikt galā ar Latvijas tirgu. Esmu uz visām pusēm, un kaut ko vēl reklamēt nebūtu prāta darbs. Pandēmijas laikā pabeidzu iekavētos pasūtījumus, un, ja godīgi, nav bijis laika atvilkt elpu. Daudz šuju rozetes sacensībām. Igauņi pasūtīja 160 rozetes, vēl nezinu, kā pagūšu tik ierobežotā laikā to visu izdarīt. Igauņi pieteica, ka viņiem regulāri vajadzēs šūt rozetes, tāpēc vajag jaunu, mūsdienīgāku šujmašīnu. Rozešu šūšana ir laikietilpīgs process, katrs volāniņš rūpīgi jāsaliek un jāsašuj. Dīkstāves laikā zirgi bija jānodarbina, un man vienai deviņus zirgus izkustināt fiziski nav iespējams. Nolēmām, ka arī zirgiem būs atvaļinājums. Tā izdzīvojām. Pirms šī trakuma braukāju pa semināriem un kursiem, jo gribu iegūt trenera sertifikātu.
– Pirmajos saimniekošanas gados tu, Kristap, nodarbojies ar graudkopību. Kā ir tagad, vai labība aug?
– Vairs ar graudkopību nenodarbojamies. Zemes platībās aug zāle. Mums pieder 32 hektāri zemes. Gatavojam lopbarību pašiem un arī pārdošanai. Sapratām, ka audzēt graudus ir riskanta padarīšana. Viss ir atkarīgs no laika apstākļiem. Pirms dažām dienām mums krusa visu nokapāja. Tad uznāk nenormāla lietus sezona un graudi vārpās izdīgst. Beigās tā ir tāda laimes spēle, un nezini, kāds beigās būs iznākums. Pēc graudkopības pārgājām uz liellopiem. Tagad gan visi ir pārdoti. Ceram atkal atsākt liellopu audzēšanu. Mazajiem zemniekiem ir jācīnās, jāatrod sava niša.
– Vai var teikt, ka orientējaties uz tūrisma jomu?
– Jā, mēs cenšamies. Ir tā, ka gribam mazliet atsperties, jo, būsim godīgi, atteikšanās no graudkopības budžetā iecirta robu. Tūristiem piedāvājam zirglietu izstādi, pati varu izstāstīt par zirgiem, zirglietām, trušiem un kazām. Aizvadītajā gadā uz “Kurģiem” brauca daudz skolēnu grupu, protams, šogad nē. Sapņojām, ka šopavasar varētu sākt būvēt jaunu stalli un pēc tā pabeigšanas piedāvāt pakalpojumu – privātpersonām iespēju turēt tajā savus zirgus. Bija plāns paplašināt sporta laukumu, lai biežāk varētu rīkot zirgu sacensības. Tas viss atlikts uz vēlāku laiku – ja ne šogad, tad nākamgad noteikti! Būsim pacietīgi. Priecē, ka pie mums grib braukt ciemos. Ja ģimene atbrauc un paši visu apskatās, neprasu par to samaksu. Vairs nejūtam, ka bijusi pandēmija. Ievērojot drošības noteikumus, pamazām viss atgriežas ierastajās sliedēs. Vairs nevaram sūdzēties.
– Laura, tu esi aktīva sociālo tīklu lietotāja. Tikko biji ievietojusi stāstu par savu pirmo mēģinājumu pagatavot sieru no kazas piena.
– Sieru pagatavoju pašu vajadzībām. Sākumā biju nobijusies, vai izdosies un būs garšīgs, bet domāju, ka izdevās. Devu Kristapam degustēt, viņš teica, ka garšīgs. Varbūt meloja, baidījās teikt, ka neēdams. Kas attiecas uz sociālajiem tīkliem, tad teikšu, ka bez tiem nekas īsti vairs nenotiek. Pateicoties tiem, manis šūtās zirglietas ir guvušas ievērību. Visu, ko vajag, var atrast internetā. Esmu piereģistrējusies interešu grupās. Piemēram, grupā par zirgiem ievietoju informāciju par izjādēm, un tā nonāk līdz dzirdīgām ausīm. Mērķauditorija zina, kur mēs atrodamies un ko piedāvājam. Kā es varu nelikt internetā informāciju par zirglietām, ja es tās pati ražoju? Mums ir 4G internets, viss ļoti labi darbojas. Blakus kaimiņnovadā – Piksāros – ir sarežģītāk internetu sasniegt. Ja ir internets, jūtamies tuvāk civilizācijai. Pie mums brauc arī kurjeri, jo regulāri materiālus šūšanai pasūtu internetveikalos. Tā nav, ka esam kaut kādā čuhņā. Reizēm gan rudeņos, kad bieži līst, kurjeri žēlojas par neizbraucamiem ceļiem.
– Godīgi sakot, neesat nožēlojuši savu lēmumu pārcelties uz dziļiem laukiem?
– Noteikti nē. Kristapam šad tad rudenī uznāk depresija par to, ka mēs atrodamies tālu no pagasta un novada centra. Reizēm esam domājuši par pārcelšanos uz citu vietu – tuvāk civilizācijai. Mēs gandrīz pārcēlāmies dzīvot uz Zaubi, kur ir ļoti skaista daba un vieta atrodas krustcelēs. Tur varētu attīstīt tūrismu ar izjādēm. Tūlīt, tūlīt jau parakstījām papīrus, bet bija žēl pamest savas mājas. Kad piedzima Māra, par to sākām domāt – kas būs vēlāk, kad meita izaugs lielāka. Kurā skolā bērns mācīsies, kādus pulciņus apmeklēs, kā būs ar draugiem? No “Kurģiem” tas viss ir 16 līdz 20 kilometru attālumā. Tas viss mūs nedaudz dzina izmisumā. Arī potenciālie jātnieki, uzzinot, kur atrodamies, vispirms žēlojas, ka esam tik tālu. Pa šiem gadiem esam sapratuši, ka tie, kuri patiešām gribēs, atbrauks, vienalga mūs atradīs un atbrauks. Es taču Valkas pilsētas centrā nevaru uzbūvēt zirgu stalli vai daudzdzīvokļu mājas pagalmā noorganizēt izjādi ar zirgiem. Enkurs palikšanai “Kurģos” bija sporta laukuma ierīkošana. Nu vairs nekur, jo laukumā ieguldījām diezgan daudz līdzekļu. Te ir mūsu vieta!
– Kā svinēsiet Jāņus?
– Ģimenes lokā. Pie mums atbrauks mani un Kristapa vecāki un māsa. Tā ir reize, kad visi sanākam kopā. Cienāšu ar kazas sieru. Nedaudz atpūtīsimies, bet tāpat jau visi darbi būs jāpadara.
Vairāk foto – www.ziemellatvija.lv.
