Decembris jau pusē, un tas nozīmē ne tikai gaidāmo svētku svinēšanu, bet arī gatavošanos. Latvietim ir goda lieta svētkos klāt bagātīgus mielastu galdus. Nenoliedzami, tas prasa ne tikai naudu, plānošanu, ēdienkartes sastādīšanu, bet arī laiku un spēku visu pagatavot. Un vēl jāpaspēj sagādāt dāvaniņas, uzkopt un izdekorēt māju. Arī maizes darbs prasa savu artavu, tāpēc, lai kā gribētos, lai gada nogale būtu kaut mazliet apcerīgāka un mierīgāka, godavārds, no tā nekas nesanāk. Vismaz man. Tas nozīmē, ka ir jāmeklē risinājums, lai kaut cik mēģinātu savākties un tik tiešām izbaudīt svētku gaidīšanas prieku. Skatoties uz bērniem, kāds satraukums ir viņiem, rakstot sirsnīgas vēstules Ziemassvētku vecītim un nepacietīgi pārbaudot, kādu kārumu rūķi būs ielikuši sarkanajā saldumu zeķē, mums, pieaugušajiem, vajadzētu no viņiem mācīties.
Dažreiz tas izdodas, jo decembrī notiek daudz un dažādi svētku pasākumi. Paralēli fotografēšanai un sarunām atliek laika arī noklausīties koncertu vai mierīgi paskatīties, kā citi priecājas. Tas sniedz prieku un uzlādē enerģijas baterijas. Tāpat kā godājamu cilvēku uzrakstītais. Ja pietrūkst garīgā spēka, tad tiešām palīdz viedi teikumi. Iespējams, nejaušība, bet varbūt likteņa pirksts, jo, izlasot mācītāja Jura Rubeņa teikto, domas sakārtojās un esmu mierīga. Varbūt palīdzēs arī jums? Lai nebūtu pirmssvētku stresa un pēcsvētku depresijas, Juris Rubenis iesaka: “Ja svētkus uztveram kā slogu, smagu darbu, pienākumu, tad pēc tiem vēlāk vienmēr sekos paģiras. Bet ja tā, tad vietā jautājums – vai tādus svētkus vispār vajag? Ja svētki nesagādā svētkus – labāk nesvinēsim. Citādi sakot – mācīsimies svētkos ieguldīt tikai tik daudz rūpju, lai tās nenomāktu svētku prieku. Varbūt vajag no kādām “tradīcijām” atsacīties?Varbūt nevajag tik ļoti uzsvērt taustāmu dāvanu nepieciešamību? Bet ieguldīt enerģiju attiecībās, apņemoties – es vismaz šajās dienās daudz vairāk laika veltīšu saviem bērniem, sievai, vīram, vecākiem un draugiem, nevis daudz skriešu un stresošu.”
