Viegli ir kritizēt un izkliegt pamācošus norādījumus, paslēpjoties ar stūra vai cita cilvēka muguras.
Viegli ir kritizēt un izkliegt pamācošus norādījumus, paslēpjoties ar stūra vai cita cilvēka muguras. Krietni lielāka pilsoniskā drosme vajadzīga, lai atklāti paustu savu pārliecību.
Droši vien katram no mums dzīvē ir nācies piedzīvot brīdi, kad jāizdara secinājums — labāk tomēr bija paklusēt. Ir cilvēki, kuri ar šo nostāju lieliski sadzīvo, un rezultātā nopelna ziedus un pulcē ap sevi paziņu loku, kas cītīgi sevi dēvē par draugiem. Ja tomēr izvēlamies lietas nosaukt īstajos vārdos, attieksme var būt gluži citāda.
Nesen “Ziemeļlatvijas” pastkastītē bija vēstule, kuras adresē sūtītājs bija norādījis manu vārdu un uzvārdu. Tātad — lasītājs bija vērsies pie konkrēta žurnālista, lai informētu par problēmu vai lūgtu palīdzību. Uzticība pagodina, tikai šajā gadījumā uzticēšanas bija nosacīta, jo kāds cilvēks bija izvēlējies paust sašutumu par novērotām nelikumībām, izmantojot laikrakstu, bet pats vēlējās palikt anonīms. Tajā pašā laikā vēstulē bija nosauktas četras reālas personas un viņu darbavieta. Pēc rakstītājas domām (vēstules parakstam bija izmantots sievietes vārds), viņas pārkāpj likumu. Bija arī piemetinājums, ka, iepējams, ir uzpirkta kāda valsts iestāde.
“Kamēr būs kontrabandas atbalstītāji, tikmēr točkas ar krutku un cigarešu tirgošana nebeigsies,” raksta vēstules autore un piebilst, ka varbūt ar mūsu starpniecību tā nejēdzība beigsies. Bet vēstule sākas ar vārdiem: “Vairākus gadus novēroju…”
Pieredze, kas iegūta gan strādājot laikrakstā, gan arī manā iepriekšējā profesijā, nereti ļauj lasīt starp rindiņām un saklausīt starp teikumiem noklusēto. Šis gadījums nav izņēmums, jo rakstītāja min faktu, kuru nu nekādi nevar zināt nejaušs notikušā aculiecinieks.
Jā, plašsaziņas līdzekļus mēdz dēvēt par ceturto varu. Tas nozīmē, ka viens no mūsu uzdevumiem ir vērsties pret nejēdzībām. Tomēr ne mazāk svarīga ir sūtība — rosināt lasītājos pilsonisko drosmi. Ja žurnālists spēj un uzdrošinās paust savu pārliecību un vērsties pret nelikumībām, tad kāpēc tieši to pašu nevarētu darīt katrs apzinīgs pilsonis? Pietūkst drosmes? Māc bailes par iespējamām sekām? Tātad tomēr māc šaubas par savu taisnību.
Atgriežoties pie iepriekšminētās vēstules. Ja iedzīvotāja par savu redzēto būtu uzrakstījusi ziņojumu policijai, vainīgais jau sen būtu saņēmis pelnīto sodu. Pieļauju, ka nenotiktu to vēstulē nosaukto četru sieviešu saukšana pie atbildības, jo viņu pārkāpums ir grūti pierādāms.
Kāda ir šā notikuma morāle? Ik pa laikam gan presē, gan televīzijā atskan saērcinātu iedzīvotāju balsis, kas norāda par kontrabandas plaukšanu un krutkas tirgotāju patvaļu. Tomēr brīdī, kad policijai jāpierāda kāda nelikumīgā tirgotāja darbība, visi klusē kā partizāni un ir grūti pat atrast dziras vai kāda citas preces izcelsmes vietu, nemaz nerunājot par darījuma pierādīšanu.
Tāpēc, pirms kāds vēlas otru izmantot par slepeno ieroci cīņā ar nejēdzībām, viņam vajadzētu cienīt to vismaz tik daudz, lai spētu pateiktu savu vārdu. Tad kopīgi varētu izlemt, kā rīkoties un cīnīties tālāk.
