Kad viņi brauc, mani pārņem neizsakāms prieks un pašai nemanot roka ceļas sveicienam.
Kad viņi brauc, mani pārņem neizsakāms prieks un pašai nemanot roka ceļas sveicienam. Nu kā lai noturas, ja bērni priekā lec uz vienas kājas un, skaļi priecādamies, kādu gabaliņu skrien līdzi motociklistiem. Valkā itin bieži no valsts robežas brauc rinda ar močiem, uz kuriem cēli sēž ādaiņi ar garkājainām meitenēm. Skats tiešām ir iespaidīgs. Nu jau mums ir arī vietējie rokeri, kuri spēj sagādāt prieku.
Savā prātā esmu iedomājusies, – ja man būtu iespēja ceļot uz motocikla, kuram aizmugurē piekabināta piekabīte ar nelielu iedzīvi, būtu septītajās debesīs. Man nevajadzētu ne glaunu viesnīcu, ne mīkstu gultu, vien iespēju kopā ar savējiem traukties pretim apskates objektam. Ticu un ceru, ka kādreiz tā arī būs, bet tagad no sirds priecājos par Valkas rokeriem, īpaši jau par Hari. Tas ir super, ja cilvēks neatlaidīgi gājis uz savu mērķi un beidzot to arī sasniedzis. Laikā, kad viņš ķīlēja savu braucamo, vairākas reizes pie viņa garāžā parunājāmies par dzīvi. Jau toreiz pie sevis nodomāju, ka viņš ir īsts fanātiķis un dulls cilvēks – gan labā nozīmē. Tagad viņš bauda sava darba augļus – vispārēju atzinību un speciālistu ieinteresētību, jo pat tāds netehnisks cilvēks kā es saprotu, ka nav joka lieta pašam uzbūvēt moci. Turklāt tādu, kas ne vien efektīgi izskatās, bet arī dobji rūc un tiek uz priekšu pieklājīgā ātrumā. Haris lieku reizi pierāda, – ja vien kaut ko ļoti vēlas, viss ir iespējams.
