Šīs bija neparastas medības, jo līdztekus medību kluba “Kamene” dalībniekiem tālo ceļu uz Kārķiem bija mērojuši un apkārtnes dabu baudīja mednieki no Liepājas un visiem citiem valsts novadiem.
Šīs bija neparastas medības, jo līdztekus medību kluba “Kamene” dalībniekiem tālo ceļu uz Kārķiem bija mērojuši un apkārtnes dabu baudīja mednieki no Liepājas un visiem citiem valsts novadiem. Tajās dzinēju statusā piedalījās arī zemkopības ministrs Mārtiņš Roze un pazīstamais pavārs Mārtiņš Rītiņš.
Medības allaž sākas ar instruktāžu, kurā vadītājs informē par to, kādus zvērus atļauts nošaut. Medību kluba “Kamene” vadītājs Edmunds Juškevics vīriem izstāstīja, ka ļauts nošaut mežakuiļus. Ja gādās mežacūka ar sivēniem, tad drīkst šaut sivēnus, bet māti aiztikt nedrīkst. Ja nāk lielo cūku bars, tad drīkst nomedīt arī lielās, jo šo dzīvnieku skaits mežā ir liels un tie zemniekiem nodara lielus zaudējumus. Tieši šā iemesla dēļ ierobežojams mežacūku skaits. Vēl veiksmes gadījumā bija ļauts šaut stirnu āžus, kazas un kazlēnus un arī nelimitētos meža zvērus.
“Kamēr pirmie šāvieni nav izdarīti, neiesaku šaut lapsas, jo dižmedījumam šoreiz dodama priekšroka,” beidzamos norādījumus deva E. Juškevics.
Ne spalvas un šaut garām
Medībās bija plānoti divi masti (medību nogabali). Dzinēji un mednieki sadalījās grupās un katrs dalībnieks ieņēma savu vietu. Dzinējiem par vecāko iecēla Aināru Loku no Valmieras rajona, un viņš parādīja, kādā distancē jānostājas vienam no otra. Šī komanda bija tik liela, ka skaļa bļaušana nebija nepieciešama. Pirms došanās mežā bruņotie vīri viens otram novēl “ne spalvas un šaut garām”.
“Kamenes” biedri medī tradicionālajā Kārķu un Ēveles pagasta teritorijā. Jautāts, kādas izredzes un cerības ir nošaut meža dzīvniekus, E. Juškevics pasmaida un atbild, ka cerības medniekiem vienmēr ir milzīgas un galvā allaž virmo doma – varbūt tieši man šodien ļoti paveiksies un iegūšu kādu vērtīgu trofeju. “Patiesībā jau veicas reti un, dodoties pēc dižmedījuma, tā ir tikai kārtējā iespēja satikties ar draugiem un iegūt jaunus paziņas. Turklāt tā ir patīkama aktīvā atpūta un lielisks brīvā laika pavadīšanas process. Ja suņu rejas medniekam paaugstina adrenalīna līmeni, ja kaut kas notiek un kādreiz izdodas arī izšaut, tad mednieks ir apmierināts,” uzskata Edmunds.
Medīšana nav slepkavošana
Šajās medībās piedalījās “Kamenes” un diezgan daudz ielūgto mednieku no nozīmīgākajiem piena produktu ražošanas uzņēmumiem, kurus apvieno Latvijas Siera klubs un sabiedrība “Slow Food”. Latvijas sabiedrībai jāzina, ka medības nav dzīvnieku nogalināšana vai pat slepkavība, kā to dēvē nezinoši cilvēki. “Patiesībā mednieki ir vienīgie lauku iedzīvotāji, kas praktiski daudz rūpējas par to, lai dzīvnieku mežā būtu gana daudz un lai viņi būtu paēduši. Mēs neizšaujam dzīvniekus, bet rūpējamies par to skaita sabalansēšanu konkrētajā teritorijā. Mednieki faktiski veic dzīvnieku selekciju. To ko agrāk aktīvi veica vilki, lūši un lāči, mūsdienu civilizētajā pasaulē izdara mednieki. Tā ir saprātīga regulēšana, izmantojot medības. Katram medību klubam ir medību ierīcības projekts, kas paredz optimālo noteikto šķirņu dzīvnieku skaitu iezīmētajā teritorijā. Mednieki šo dzīvnieku skaitu cenšas noturēt un pavairot. Viņi “paņem” tikai to, kas ir virs normas. Parasti gan noteiktais šaušanas limits netiek izpildīts un faktiski nomedī mazāk dzīvnieku nekā plānots.
“Kamenes” tradicionāli rīko tikai vienas vai divas medības gadā. Šoruden būs divas. Nākamās (tikai kluba biedriem) paredzētas, kad uzsnigs pirmais sniegs. Mednieki cer, ka tas notiks līdz 1. decembrim. Viņi ir diezgan māņticīgi ļaudis un meklēja iemeslus, kāpēc šīs medības neizdevās. Protams, iemeslu ir vesels simts, bet biežāk nosauktie bija – šādos pasākumos nedrīkst būt daudz fotografētāju un filmētāju un neveicoties arī tad, ja kāds medībās piedalās pirmo reizi. Protams, tas viss izskan ar labestīgu humoru un, kā zināms, īstajiem jēgeriem netrūkst nedz humora, nedz aizraujošu stāstu, piemēram, par piedalīšanos medībās taigā un lāča tauku labajām īpašībām.
Šoreiz dzīvnieki bija gudrāki par medniekiem
Medībās piedalījās arī krievu Eiropas laika Orša, kura pieder A. Lokam. Šis suns ir piedalījies daudzās starptautiskās izstādēs, tostarp arī Krievijā un Baltkrievijā un ir augsti novērtēta sacensībās mežacūku dzīšanā un daudzkārt kļuvusi par izstāžu čempioni.
E. Juškevicam patīk vadīt medības. Viņš daudzu gadu garumā ir iemanījies visu padarīt tā, ka neizskan nekādi iebildumi, nav kurnēšanas vai liekas diskusijas. No tā ieguvēji ir visi. Katram medniekam mastā tiek ierādīta sava vieta, jo beigu beigās taču neviens nezina, kur iznāks dzītais dzīvnieks.
Medību beigās viņš visiem pateicās par izturību un izteica nožēlu, ka daudz dzīvnieku aizskrējis garām. “Šoreiz viņi bija gudrāki par mums, un tāds jau arī ir dabas likums. Medniekiem par upuri krīt vājākie, tātad tieši tā notiek dabiskā atlase,” pārliecināts medību vadītājs.
Šo rindu autors pirmo reizi piedalījās medībās, tēlojot mednieka ēnu, jo, neizdvešot ne skaņu, bija jāsēž pāris metru aiz ieroča turētāja muguras. Klausīties putnu kliedzienos, suņu riešanā, dzinēju sasaucienos un krūmu brakšķēšanā ir visnotaļ interesanti, taču tikai pieredzējis mednieks precīzi zina, kas patiesībā notiek. Pirmajā mastā trīs dzinēju vajātie aļņi vai brieži pārpeldēja Sedas upi un ar to jau medības varēja uzskatīt par noslēgtām. Suns, kas dzīvniekiem sekoja, viens nebija karotājs.
Savukārt otrajā mastā sēdēju aiz kāda ļoti pedantiska mednieka muguras, kurš uzskatīja, ka klusumam jābūt absolūtam. Aiz manis sēdēja dzinēja funkcijas beigušais ministrs Mārtiņš Roze, un arī viņš saņēma dusmīgu skatu par fotoaparāta slēdža klikšķi. Kārtībai ir jābūt. Šajā vietā dažu metru attālumā no mums apstājās zaķis un sāka ziņkārīgi uzlūkot notiekošo. Mednieks pakratīja rādītājpirkstu, un garausis mājienu saprata, aizcilpodams meža biezokņa virzienā. Otrajā mastā dzinēji sastapās ar bariņu mežacūku, bet tās bija pietiekami “nekaunīgas”, lai dotos nevis mednieku virzienā, bet atpakaļ starp dzinēju rindu. Mednieku kundzes gan atklāti priecājās, ka ir izdevies glābt dažu dzīvnieku dvēseles.
Saieta noslēgumā notika medījuma gaļas ēdienu degustācija Latvijā pazīstamu šefpavāru izpildījumā. Par to iecerēta publikācija “Ziemeļlatvijas” pielikuma “Dzīvesprieks” virtuves lappusē.
