Bijušais valcēnietis Nils Smelteris nu jau vairākus gadus dzīvo Valmieras rajona Kocēnu pagastā un veido sižetus Vidzemes televīzijā.
Bijušais valcēnietis Nils Smelteris nu jau vairākus gadus dzīvo Valmieras rajona Kocēnu pagastā un veido sižetus Vidzemes televīzijā. Viņa pēdējā lielā aizraušanās ir fotogrāfija.
“Tā pavisam nopietni un aizrautīgi sāku bildēt tikai pagājušā gada augustā, kad iegādājos pieņemamu tehniku. Mans maizes darbs ir cieši saistīts ar vizuālām lietām, jo televīzija vispirms ir vizuālo mediju sastāvdaļa. Jau sešus gadus diendienā skatos uz daudzām kustīgām bildītēm, kuras safilmējis operators. Kaut cik pieņemami arī pats iemācījos filmēt. Kad darbs ir vienmuļš, tas piegriežas. Ja atklāti, brīvdienās strādāt man nepatīk, toties fotografēšanu uztveru kā saldo ēdienu,” smaida Nils.
Vienmēr ir bijis maksimālists
Kāds N. Smeltera kolēģis itin pramīgi nodarbojas ar fotografēšnu un pat aizgāja no darba televīzijā, lai kļūtu par fotogrāfu. Ir vēl viens nopietns kolēģis, kurš ir iegādājies visnotaļ dārgu fototehniku un prot izgatavot lieliskus attēlus.
Nilam šķiet, ka viņam vislabāk padodas portreti. Pērn viņš no kolēģa uz atvaļinājuma laiku aizņēmās “ziepjutrauku” un ar šo nodarbi saslima pilnīgi. “Kad pēc tam no kolēģa paņēmu spoguļkameru, nospiedu slēdzi un tūlīt sajutu šā mirkļa vienreizību. Šķiet, mani fotogrāfijā visvairāk fascinē tieši slēdža nospiešanas mirklis. Viss pārējais ir tam pakārtots,” atzīst jaunais fotogrāfs.
Viņš domā, ka sava nozīme, iespējams, ir arī tēva Donalda gēniem un ieteikumiem. Nils pazīst arī dažus māksliniekus, un jebkuri kontakti ar viņiem ir vērtīga pieredze. Viņš atzīst, ka vienmēr ir bijis maksimālists — ja
kaut ko uzsāk darīt, tad tas ir jāizdara pēc iespējas labāk. Paņemot rokā fotoaparātu un izvēloties fotografējamo objektu, pirmā doma ir, kā to izdarīt vislabāk. Tieši tāpēc ir jāzina visas tehnikas sniegtās iespējas un fotogrāfijas teorija. Sākumā visiem problēmas ir līdzīgas — kā izvēlēties pareizu slēdža ātrumu un diafragmu. Tiklīdz tas apgūts, rodas neskaitāmi daudz jautājumu, tostarp arī par “fīčām”, ko darīt, lai iecere materializētos attēlā. Jautājums — kā? — vienmēr ir bijis un būs aktuāls visiem fotogrāfiem.
Lai nepiedzīvotu sviestmaizes likumu
Visvairāk informācijas par fotogrāfiju Nils ir guvis no draugiem un pasaules tīmekļa mājas lapās. Viņš atzīst, ka ir kā sūklis un izmanto visas iespējas, lai pasmeltos kaut ko agrāk nezināmu. Nils ir Valkas fotogrupas “Reflex” dalībnieks, un arī viņa darbi būs skatāmi maijā Valkas kultūras namā izstādē, kas sagatavota projektam “Francijas pavasaris”.
Tieši fotogrāfijai Nils tērē visvairāk brīvā laika. “Es pat nevaru pasacīt, kāpēc to daru, bet man tas tik ļoti patīk, ka nevaru to nedarīt. Nevaru pat normāli iet pa ielu. Uz visu skatos it kā caur fotoaparāta objektīvu un vērtēju, vai tas būs interesanti. Nopirku īpašu mugursomu fototehnikai, un man tā līdzi ir vienmēr. Statīvu gan neņemu līdzi — viens ir mājās, bet otrs darbā,” stāsta Nils. Viņš ļoti baidās, ka kādu interesantu kadru palaidīs garām, ja somā nebūs fotokameras. Tāds ir sviestmaizes un Mērfija likums. Nils pieļauj iespēju, ka kādreiz kļūs par profesionālu fotogrāfu. Ja ne tā, tad fotografēšana paliks kā lielisks pašizpausmes veids.
Atdzīvina trīs dīdžeju sniegumu
Jautāts, vai viņš domā par kaut kāda īpaša sava dzīves stila veidošanu, Nils atbild noraidoši. “Es nekad neesmu centies noformulēt vai definēt savu dzīves stilu. Vienkārši dzīvoju. Domāju, ka lielākā daļa nedomā par to, kā pareizi krūzītē samaisīt tēju vai kafiju. Vismaz normāli vīrieši to nedara,” nešaubās Nils. Viņš necenšas būt ekstravagants, taču ģērbšanās puisim nav vienaldzīga. Viņš ir klasiskā jauniešu rokstila piekritējs — labi apavi, džinsi un ādas jaka, kā jau lielai daļai jauniešu. Viņš ir cieši saistīts ar Multiklubu Valmierā, nereti spēlē ģitāru klubā “Rock Billy” dīdžeju apvienībā “Magnetic Beat” Rīgā. Nils ar ģitāru atdzīvina trīs dīdžeju sniegumu. Iespējams, kompānijā tiks pieņemts arī viens perkusionists. Tas ir kaut kas jauns un Latvijā neierasts.
Nils labprāt klausās roku, taču pēdējā laikā fotogrāfija izstumj mūziku. Nils spēlē jau 14 gadus. Tas ir ilgs laiks. Mācekļa gadi un gammu spēlēšana sen aiz muguras. Kāds nu tas līmenis ir sasniegts, tāds tas ir un diezin vai paaugstināsies. Puisis divos Latvijā notiekošos rokmūzikas festivālos ir saņēmis labākā ģitārista balvu, bet tas nekad nav bijis viņa pašmērķis. Pašlaik ģitāras spēlēšanu viņš uztver kā darbu, kas jāpaveic pēc iespējas labāk.
Vēl daļa brīvā laika tiek izmantota sportam — smagatlētikai. Viņš ir 2005. gada Latvijas vicečempions spēka trīscīņā. Nils uzskata, ka tas ir labs veids fiziskās formas uzturēšanai, un nodarbojas ar to jau četrus gadus. “Atklāju, ka sēdošā darba dēļ uz vēdera sāka augt speķis, tāpēc vajadzēja kaut ko izvēlēties, lai speķim teiktu nē. Interesanti, ka šis sporta veids veicina arī domāšanas kvalitātes,” pārliecināts jaunietis.
