Pirmais darba nedēļas rīts iesākās ar negaidītu jautrību – izlēju tikko pagatavoto, karsto tēju uz sava atpūtas krēsla. Tā kā rīta darbiem paredzētais laiks ir ierobežots, man bija izvēle – sēsties turpat uz mitrā krēsla un spītīgi izpildīt ierasto desmit minūšu adīšanu rīta ziņu raidījuma pavadībā vai pagatavot jaunu tējas krūzi. Izvēlējos abus.
Brīvdienas bijušas itin darbīgas – biju ciemos pie savām draudzenēm – jaunietēm ar invaliditāti – paadīt, papļāpāt par dzīvi, kopā pasmieties. Ar klusu apbrīnu vēroju Agiju, kuras rociņas ir savilktas dūrītēs, bet no viņas adatām plūst gluds un skaists adījums. Meitene ne par ko nesūdzas, bet priecājas par mūsu kopā būšanu. Iepriekšējā tikšanās reizē viņa bija vēl mazliet bikla, bet šoreiz jau droši piedalās vispārējā jautrībā. Uz manu jautājumu “kad tiekamies nākamreiz?” atbild: jāpaskatās plānotājā. Katra viņas diena ir aizpildīta un piepildīta. Nav laika būt vientuļai un gausties par dzīvi, bet izbauda to, ko tā piedāvā.
Darbā iestājies vispārējs pilnmēness, kaut aiz loga gozējas akurāts radziņš. Skaitļi burtiski smejas par mums, jo, katru reizi tos skaitot kopā, parādās atšķirīgs rezultāts. Skatāmies ar kolēģi viena uz otru un nesaprotam, kur šī mistika rodas. Izrādās, mēs neredzam vienu un to pašu kļūdu.
Šobrīd liekas, ka sajūtams neliels nogurums, vitamīnu trūkums un visi citi faktori, uz ko novelt vainu. Miegainība un slinkums darīt lielus darbus, tāpēc ir neviltots prieks, ka ierasto nodarbību vietā koledžā mūs, studentus, nākamos loģistiķus, ved mācību ekskursijā uz Satiksmes ministriju. Iepazīstināšanas lekcijas laikā vēroju palielo zāli, kurā sēžam. Balti zaļganos toņos ieturētā arhitektūras pērle, augstie griesti un lielie logi rada mājīgu sajūtu, un man ļoti sagribas te būt un strādāt. Es par to padomāšu.
Mūsu vēlmes, ja tās izteiktas no sirds, taču piepildās! Ievēlies kaut ko!
